Esmu starp tiem, kas izvēlas pienu pirkt no zemnieka, kas rīta slaukumu kannās atvizina uz pilsētu. Un ticiet vai neticiet – ar ķeršanu izķer! Un vēl tiek pasūtīts krējums, sviests, biezpiens un citi lauku labumi. Labi saimniekam, labi pircējam.
Jā, nudien, šo produkciju nesalīdzināt ar sazilējušo šķidrumu plēves maisos vai tetrapakās, uz kurām pat rakstīts svešā mēlē! Arī samaksa gandarī abas puses. Galvenais, lai zemnieka kabatā tiek reāla kapeika, ar ko izdzīvot. Vai tā nav klaja ņirgāšanās, ja šodien par ūdeni maksā vairāk nekā par pienu?
Notiek protesti, mainās valdība un ministri, līdz ar viņiem arī solījumi. Bet piena iepirkuma cenas joprojām turpina kristies. Vai jūs jelkad veikalā esat nopirkuši litru ūdens par 2,4 santīmiem? Atļaujiet pasmaidīt… Tas, manuprāt, ir lielākais absurds! Diemžēl tādus nabaga grašus par nodoto pienu maksā piena pārstrādātāji. Negribi par tādu naudu nodot, nevajag – lej kaut vai grāvī! Būs citi, kas pārdos. Vai tā vērtē smago piena lopkopēju darbu?
Vai tie, kas ražo dažādu piena produkciju, nav iedomājušies, ka, lai saražotu litru piena, arī ir jāiegulda līdzekļi un darbs. Kāpēc zemniekam tas ir kādam jādāvina? Ražotāji taču savu produkciju tāpat vien pa labi, pa kreisi nedāļā! Parasti runā par preces pašizmaksu un par peļņu, ko no tās iegūst. Zemnieks tik vien kā piena litra pašizmaksu spēj izkalkulēt, bet pelņas cipari gan izpaliek.
Un tā šodien esot brīvvalsts, kas kādreizējos Ulmaņlaikos pabaroja ne tikai savus tautiešus, bet arī Rietumvalstu kungus. Pagaidām ir vismaz viens labums, ka ir dota zaļā gaisma lauku produkcijas tirdziņiem, kas vēršas plašumā. Telpas šādam mērķim tiek rastas arī Gulbenē. Tas dod cerību, ka Latvijas brūnaļa tik drīz nekļūs par muzeja eksponātu.