Vēlas, lai Latvijas vārds skanētu lepni
Jau 20 gadus lejasciemietis Sarmis Mednis 4.maijā pie mājas Miera ielā 11 mastā uzvelk brīvās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. To viņš darīs šogad pirms došanās uz svinīgo pasākumu Rīgā. Šī diena viņa ģimenē ir un vienmēr paliks no atmiņām nedzēšami svētki. Būdams Latvijas PSR Augstākās padomes deputāts, S.Mednis 1990.gada 4.maijā tāpat kā vēl 138 Augstākās Padomes deputāti ar savu balsojumu un parakstu apliecināja, ka iestājas par brīvu un neatkarīgu Latviju.
Sapratām – pārmaiņām jānotiek “Ne tikai es, bet visi, kas līdz ar mani balsoja par brīvu Latviju, atzīst, ka 4.maijs ir dzīvē nozīmīgākais notikums. Uz to man, kā savulaik aktīvam un centīgam komunistam, bija jānoiet garš un ilgstošs ceļš. Es pat sāku strādāt lauku brigādē, lai celtu komunismu, bet ar laiku sapratu, ka valstī daudz kas nenotiek tā, kā vajadzētu, tāpēc divus gadus pirms 4.maija vēsturiskā notikuma Lejasciemā sasaucu pirmo Latvijas Tautas frontes sanāksmi un 20 cilvēku grupa izveidojām nodaļu. Pamazām mūsu skaits pieauga līdz 60 cilvēkiem. Mums visiem bija skaidrs, kādā valstī gribam dzīvot un strādāt,” saka S.Mednis un jūtas gandarīts, ka arī meita Astra tolaik, strādājot par brigadieri, sekojusi tēva pēdās un iestājusies Latvijas Tautas frontē, bet meita Līga, S.Mednim pildot Augstākās Padomes deputāta pienākumus, bijusi viņa palīdze, par to saņemot 5 rubļus mēnesī.
Savukārt dzīvesbiedre Inta nodibinājusi Tautas frontes atbalsta grupu Lejasciema vidusskolā.
“Ģimenē visi bijām aktīvisti, jo sapratām, ka ir vajadzīgas pārmaiņas,” domīgi saka Sarmis.
Bijām gatavi uz visu
“Es tolaik dzīvoju un mācījos Rīgā. Atceros pirmās aktivitātes pie Brīvības pieminekļa 1988.gadā un pirmos masu mītiņus 14.jūnijā, kad uz cilvēkiem tika virzītas ūdens strūklas. Atceros, ar kādu iekšēju pacēlumu klausījos “Čikāgas piecīšu” uzstāšanos. Varbūt tas bija jaunības dullums, bet mums notiekošais tolaik šķita kā interesanta avantūra. Arī man gribējās būt iekšā visos notikumos, bet toreiz nelikās, ka viss izvērtīsies tik nozīmīgi. Pat 1991.gada augusta puča laikā vēl nešķita, ka izdosies nosargāt Latvijas neatkarību,” atceras Līga.
Astra, atsaucot atmiņā vēsturisko laiku, atzīst, ka arī viņai tāpat kā visiem bijušas bažas par to, kas tik viss var notikt, ja neizdosies nosargāt valsts neatkarību. “Pirmo reizi “de jure” par Latvijas Republikas valstisko stausu balsojām 4.maijā, bet otrreiz “de facto” – 21.augustā, ka desmit minūšu laikā likums tika pieņmets, jo Doma laukumā jau bija sabraukušas omoniešu automašīnas. Ja pirmais balsojums bija svētki, tad otrreiz – valstiski svarīgs,” saka Sarmis.
(Vairāk lasiet 29.aprīļa “Dzirkstelē” vai par maksu portālā šeit)
