Cilvēkiem vienmēr ir paticis sūkstīties, par to, kā viņiem neiet, cik
ļoti viņiem dara pāri, ierobežo, cik ļoti visi citi ir vainīgi pie tā,
ka neveicas biznesā un ekonomika nespēj attīstīties. Taču reizēm der
atcerēties – veicas tikai tam, kas kaut ko dara, cītīgi un mērķtiecīgi
strādā, lai sasniegtu savus mērķus. Arī Latvijas izaugsme lielā mērā ir
atkarīga no tā, vai šeit veidosies jauni uzņēmumi, vai esošie būs
efektīvi un radoši, ģenerēs idejas un īstenos tās, attīstīs ražošanu un
eksportu. Diez vai tas ir padarāms laiski sēžot atpūtas krēslā.
Latvijā no treknajiem gadiem likumā „Par svētku atceres un atzīmējamām
dienām” saglabājusies norma, kas paredz – gadījumā ja svētku dienas 4.
maijs un 18. novembris iekrīt sestdienā vai svētdienā, nākamo darbdienu
noteikt par brīvdienu. Viens no būtiskiem valsts ekonomikas izaugsmi
nodrošinošiem faktoriem ir tieši darba efektivitāte, ko šādas
brīvdienas vietā un nevietā noteikti samazina. Nedomāju, ka Latvija jau
sen būtu apkopusies no krīzes sekām un var atļauties slinkot.
Šogad 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena –
iekrīt svētdienā, brīva būs arī nākamā pirmdiena. Rodas jautājums – ar
ko īpašs Latvijas tautai ir 5. maijs, ka tas jāpasludina par valstisku
brīvdienu? Domājot tīri praktiski, vai cilvēki neatzīmēs 4. maija
svētkus svētdienā, bet gaidīs nākamo – brīvo dienu? Vai tas, ka īstā
svētku diena ir svētdiena kaut kā mazina tās nozīmību?
Šī norma ekonomiski joprojām nelabvēlīgajai videi un situācijai ir kā
šķērslis, kas aptur vai vismaz kavē biznesa procesus, tādēļ vēlos
aicināt valdību atcelt šādu viltus brīvdienu noteikšanu, ļaujot
cilvēkiem strādās, pelnīt naudu sev un valstij. Es neredzu nopietnu
pamatojumu, kādēļ šīs papildu brīvās dienas būtu nepieciešamas un ko
tās dotu kopējā valsts tautsaimniecības vai tautas kultūras un
patriotisma veicināšanā.
