Gulbenē jau divas Dzīvnieku aizsardzības biedrības. Kā vērtēt?
Tas ir pārsteigums Rita Morgunova, Gulbenes kinoloģe:
Tas man ir pārsteigums, neko par to nezināju. Uzskatu, ka tāda iniciatīva ir laba un atbalstāma. Sabiedrībai jākļūst aktīvākai! Ir problēmas, ko risināt, tikai žēl, ka trūkst sadarbības ar pašvaldību. Vai nu gluži novadā vajadzīga dzīvnieku patversme, par to šaubos, jo netālu – Alūksnē – tāda jau ir. Taču Gulbenē aktuāls ir suņu apmācības jautājums, klaiņojošo kaķu problēma, suņu pastaigu laukuma jautājums, kā arī nepieciešamība izveidot dzīvnieku kapsētu, jo nevienam nav noslēpums, ka suņi un kaķi ne tikai dzimst, bet arī mirst.
Mans entuziasms apsīcis
Agra Riekstiņa, Gulbenes kinoloģe:
Vienā biedrībā sastāvēju arī es, taču izstājos. Mans entuziasms šajā jomā ir apsīcis, jo es neredzu, ka šāda biedrība reāli kaut ko var paveikt, ja nav naudas, nav pašvaldības atbalsta, bet ir tikai ambīcijas. Tāpēc vairs nevēlos iesaistīties nekādās aktivitātēs. Uzskatu, ka Gulbenē nav tādu cilvēku, kuri spēj šajā ziņā kaut ko mainīt un veidot kopību. Palīdzēt dzīvniekiem varam tikai tik, cik paši, pabarojot klaiņojošus kaķus, paņemot pie sevis kādu noklīdušu suni un atrodot tam mājas, un galu galā mīlot savus dzīvniekus un rūpējoties par tiem.
Prieks, ja cilvēki aktīvāki
Andis Caunītis, Gulbenes pārvaldnieks:
Man ir prieks, ja cilvēki ir aktīvi un piedalās sabiedriskajās organizācijās. ASV cilvēki šajā jomā izrāda piecas reizes lielāku iniciatīvu. Latvijā mēs sabiedriskajām aktivitātēm pieskaitām arī baznīcu draudzes un kordziedāšanu. Biedrībā cilvēkus apvieno piederība kopīgām idejām, lai risinātu akūtos jautājumus. Runājot par dzīvnieku patversmes ideju, ir jāanalizē, kāda ir mūsu attieksme pret nelaimē nonākušiem dzīvniekiem un kāda pret cilvēkiem, jo mēs visi esam Dieva radības. Tomēr reizēm grūti saprast. Reizēm dzīvnieki ir pārākā lomā.
