Latvijas armijas dižkareivis, Stradu pagasta iedzīvotājs Andrejs Krasiļņikovs 21.jūnijā nosvinēja savu 29. dzimšanas dienu. Viņš to bija gaidījis vairāk nekā jebkad. Līdz tam pusgadu, esot tālu no mājām – Afganistānā -, Andreja sirdi sildīja domas par meitiņu Diānu, kurai drīz būs septiņi gadi, tātad jāsākas nopietnām skolas gaitām, un viņš skuma pēc dzīvesbiedres Rendijas. Andreja prombūtnes laikā bez viņa ģimene svinēja Ziemassvētkus, jauno gadu, Lieldienas. Arī mammu dzimšanas dienā Andrejam nācās sveikt pa telefonu. Toties Līgosvētkos par spīti lietum sirsniņās spīdēja saule, jo visi savējie atkal bija kopā. Kādas pārdomas Andrejā raisījis Afganistānā pavadītais laiks? Jautāts par to, vai bijušas bīstamas situācijas, vai bijis arī reāls pamats bailēm, Andrejs klusē un smaida…
Likteņa izaicinājums Latvijas profesionālajā dienestā esmu trešo gadu. Armijai pievērsties mani mudināja draugi un arī pašam bija interese. Nebija vēl aizmirsies obligātajā dienestā pavadītais gads. Un tā, kaut man ir arodizglītība un esmu arī strādājis izvēlētajā metinātāja profesijā, nolēmu pamēģināt atgriezties armijā. Viss notika. Ir aizvadīta arī mana pirmā miera misija – pusgads Afganistānā, dienot ekskorta un apsardzes rotā, piedaloties Farjabas provinces rekonstrukcijā Gormačas rajonā, Meimenas pilsētā. Biju viens no četriem Gulbenes novada pārstāvjiem, kas dienēja tur. Pavisam no Latvijas tur bija norīkoti vairāk nekā 100 karavīru.
Grūtākais pārbaudījums
Afganistānā es kā algots karavīrs piedalījos dažādu uzdevumu veikšanā, gan apsargājot bāzi, gan veicot pienākumus ārpus tās. Ilgākais laiks, ko man nācās pavadīt ārpus bāzes, bija mēnesis. Tas pagāja kalnu apvidū. Ir jābūt optimistam, kas vienlaikus visu uztver nopietni un gatavs jebkam jebkurā brīdī. Arī karstumam! 47 grādi bija lielākais karstums, ko piedzīvoju. Latvietim diezgan neierasti. Tomēr latvietis ir cilvēks, kas ātri pie visa pierod un prot piemēroties dažādiem apstākļiem. Kad ir nakts dežūra, jābūt modram, kad ir laiks naktsmieram, jāguļ. Man nav problēmu ar miegu. Karavīram svarīgi, lai mājās viss būtu labi. Ja tur neiet gludi, tad svarīgi par to izrunāties. Armijā svarīga ir pleca sajūta. Pusgada laikā mēs visi cits citu pietiekami labi iepazinām. Daudziem līdzi bija kāds talismans. Arī man – draugu līdzi dota Svētā Nikolaja neliela svētbilde.
(Vairāk lasiet 26.jūnija “Dzirkstelē”)
