Par “Eirovīziju” vairums no mums ir smalki informēti. Zina, par ko balsojuši, kas uzvarējis, kāpēc. Un visi kā viens vaid un sten par mūsu pašu Busulīti. “Vot, tā ir ar tiem stutētajiem “stāriem” – savā muciņā uh un ah, a kopējā kontekstā – purkš,” vakarrīt teica man sētnieks, ko satiku, suni rīta pastaigā vezdams. Bet kā es novirzu sarunu par gaidāmajām novada domes vēlēšanām, tā klusums. Nu cerams, ka pirms vētras, bet…
“Anton, tu vairāk pa mājām sēdi, ir laiks avīzes lasīt. Saki, cik tad partiju startē vēlēšanās?” man kaimiņš vakar pajautāja. Nu, moins… Sāku skaidrot, stāstīt par lielisko septītnieku, klāstīt priekšvēlēšanu programmas. Skatos, a šis jau žāvājas. Viņam visi saraksti šķietot vienādi – tie paši vēži dažādās kulītēs. Nu ir jau arī vēl pilnīgi zaļo gurķu (lasi – politiski nenobriedušo) saraksts. Par ko labāk balsot – par negatavajiem gurķiem vai par vecajiem krabjiem? “Balso par labajiem darbiem!” paziņam iesaku es. A šis pretī: “Par ko man balsot, vai par sašķērētajām ielām priekšvēlēšanu gaisotnē?”
Nudien nav viegli pieņemt novitātes mums, stagnātiem, kāda esam lielākā tautas daļa.
“Apkures sezonas laikā es skaidri zināju, ka par tagadējiem nudien nebalsošu. Bet tagad man aizmirstas tie lielie apkures rēķini, jo atkal strūklaka darbojas, varu iet relaksēties,” tā saka mana mīļotā sieviete – pastniece Anniņa.
Un te man dzimst spoža ideja. Evrika! (t.i.- atradu!) Vajag lozēt! Vārdu sakot, visi ejam uz vēlēšanām, paņemam tur savas vēlēšanu zīmes, aizveram acis un… izvelkam vienu sarakstu uz labu laimi. Paļausimies uz likteni, jo pašu gaume mūs diemžēl… ir pievīlusi. Lai atceramies “Eirovīziju” un “Propku”.
