Kā ārvalstīs dzīvojošos Latvijas valstspiederīgos motivēt atgriezties Latvijā?
Jārisina sākotnējā problēma Uldis Boldāns, students
Cilvēkkapitāls Latvijā noteikti ir viena no pamatvērtībām, kas veido sociālekonomisko struktūru, dzīves vidi, Latvijas kultūru. Taču pēdējie dažādu sabiedrības viedokļu līderu komentāri presē atgādina par problēmām Latvijas darba tirgū. Respektīvi, turpinoties ekonomiskajai izaugsmei, rodas atbilstoša darbaspēka trūkums, piemēram, būvniecības, informācijas tehnoloģiju nozarē. Ievērojamā latviešu emigrācija un negatīvās demogrāfiskās tendences norāda, ka Latvijai ir jābūt vismaz vidējā termiņa stratēģijai par to, kā piesaistīt darbaspēku un paturēt jau esošo cilvēkkapitālu.
Vispārējās demogrāfijas tendences Eiropā rāda, ka tuvākās desmitgades laikā Eiropas darbspējīgo skaits varētu samazināties par 14 procentiem, vēl jo vairāk saasinot globālo konkurenci darba tirgū. Tā kā Latvijā relatīvās algas ir ievērojami zemākas nekā citviet Eiropā, visticamāk, racionāli domājoši patērētāji izvēlēsies strādāt valstīs ar augstākām algām, jo kāpēc gan strādāt kādā vietā, kur kopējā labklājība ir zemāka. Atgriešanās pabalsti, protams, izjauktu pašreizējo tirgus situāciju un, iespējams, neliela daļa emigrējušo atgrieztos Latvijā, taču šis nav ilgtspējīgs instruments, ar ko labot šo situāciju, jo tam ir nepieciešams finansējums no valsts budžeta. Efektīvāk ir risināt sākotnējo problēmu, kāpēc cilvēki ir devušies prom. Bet, tā kā dažādu nozaru sektori ar augstu pievienoto vērtību tik ātri neattīstās un līdz ar to arī ienākumi līmenis, tas nozīmē, ka relatīvais algu līmenis lēnu progresēs, līdz tiks sasniegts vismaz Eiropas Savienības vidējais rādītājs. Līdz ar to tuvākajā laikā nav sagaidāma masīva emigrējušo latviešu atgriešanās dzimtenē.
Jārada priekšnoteikumi, lai atgrieztos
Gita Gorbenko, gulbeniete
Manuprāt, pirmām kārtām cilvēkus būtu jānodrošina ar darba vietām, turklāt ar visdažādākajām, jo aizbraukuši prom ir ne jau tikai speciālisti ar augstākajām izglītībām, bet arī parasti strādnieki, kas neatteiktos strādāt arī tepat, piemēram, kādā rūpnīcā.
Protams, vajadzētu sakārtot arī nodokļu sistēmu, mazināt birokrātiju. Būtu jāvienkāršo arī likumdošana, jo mēs visu pēdējā laikā esam par daudz sarežģījuši. Cilvēkam no vienkāršās tautas, kurš vēlas, piemēram, pats uzsākt kādu biznesu, ir jāsaskaras ar tik daudz šķēršļiem un to nemaz tik vienkārši izdarīt nav iespējams.
Jā, var jau sapņot arī par to, ka cilvēki tiktu nodrošināti ar dzīvesvietām. Īpaši vajadzētu domāt par to, kā atbalstīt jaunās ģimenes, jo tieši tās jau parasti aizbrauc uz neatgriešanos. Vecāka gadagājuma cilvēki varbūt aizbrauc, piepelnās, bet brauc tomēr atpakaļ.
Arī izglītības sistēma būtu jāsakārto un vairāk jārosina apgūt tehniskās specialitātes.
Ja runā par kaut kādu atgriešanās pabalstu, es uzskatu, ka tas neko nedos. Manuprāt, ir jārada visas iespējas, kas radītu vēlmi atgriezties un palikt šeit, nevis piesaistīt ar kaut kādu pabalstu.
Un kur tad ir garantija, ka šis cilvēks ir atbraucis, bet neaizbrauks pēc kāda laika atpakaļ? Un ar ko ir sliktāki tie cilvēki, kas ir palikuši Latvijā un visu šo laiku cīnījušies? Tā ir nevajadzīga manipulācija. Tas varbūt rosinās vēl lielāku vēlmi izbraukt un pēc kāda laika atgriezties, lai saņemtu šo naudu.
Arī mana meita jau vairākus gadus mācās un dzīvo Dānijā. Protams, arī viņa labprāt atgrieztos dzimtenē, ja vien tam būtu attiecīgie priekšnoteikumi. Arī es ļoti ceru, ka viņa kādreiz atgriezīsies.
Galvenais priekšnoteikums – darba vietas
Dzintra Jegure, sociālā darbiniece
Lai cilvēki atgrieztos Latvijā, pats galvenais priekšnoteikums ir, lai viņiem būtu darba vietas, turklāt nevis ar minimālo algu, ka knapi var tikai maizīti nopirkt, bet gan ar normālu un pienācīgu atalgojumu. Es uzskatu, ka ģimene nevar iztikt ar vienu minimālo algu. Ja cilvēki tiktu nodrošināti ar darbu, domāju, daudzi atgrieztos Latvijā.
Var jau runāt par kaut kādiem atgriešanās pabalstiem, bet ko gan tas dos? Cilvēks to, piemēram, saņems, un ko viņš šeit darīs pēc tam? Manā skatījumā neviens pabalsts vispār sevi neattaisno. Patiesību sakot, mēs jau esam tautu pieradinājuši pie visādiem pabalstiem un pie kaut kā, kas tiek iedots par velti. Pabalsti varētu palīdzēt tikai tiešām īstās krīzes situācijās, pārējie tiek maksāti pa tukšo, jo cilvēki pierod pie tā un tad ne par ko vairs nav jādomā.
Bet vajadzētu arī apzināties, ka cilvēki, kas ir aizbraukuši un iekārtojušies ārzemēs, ja viņiem ir labs darbs, labs atalgojums, arī dzīvesvieta, diez vai gribēs atgriezties šeit, ja te viņiem nebūs nekāda nodrošinājuma. Varbūt šī nauda būtu jāizlieto kaut kur citur? Piemēram, jaunu darba vietu radīšanai, palīdzības sniegšanai mazajiem uzņēmumiem, nodokļu sloga atvieglošanai. Lai šī palīdzība tiešām būtu jūtama, lai cilvēki tiešām saprastu, ka par viņiem tiek domāts, nevis maksāts kaut kāds vienreizējs pabalsts! Turklāt gribētos, lai atbalsta pasākumi ir ilggadīgi un cilvēki ar tiem var rēķināties.
Jādomā arī par tiem, kas šeit ir palikuši un visu šo laiku cīnījušies. Kāpēc viņus šajā laikā neviens nav atbalstījis, lai gan nevienam nav klājies viegli? Ir jādomā reāli! Jārada vēlme strādāt šeit, tad arī būs cilvēki, kas atgriezīsies.
