Skatoties televīzijas raidījumu „Kas notiek Latvijā?” es, protams, tieši tāpat kā liela daļa sabiedrības, uzdevu sev jautājumu: kas notiek policijā? Bet tad es šo jautājumu domās pāradresēju tiem, kas atradās studijā. Analizējot sniegtās atbildes un Dombura uzdotos jautājumus, es mēģināju saprast, kāda ir katras personas, kas atrodas studijā, attieksme un pirmkārt jau patiesa INTERESE uzzināt un izprast, kas notiek policijā. Mani vērojumi bija nedaudz šokējoši, bet, manuprāt, patiesi.
Manuprāt, neviens no tiem, kas vakar studijā teicās aizstāvam policiju, aizskarot un norādot uz trūkumiem gan policijas priekšnieka, gan Iekšlietu ministres darbā, patiesībā ne mirkli nedomāja par mums – tiem, kam šodien būs jāuzvelk forma, jātiekas ar iedzīvotājiem, ar jauniešiem un jādara savs ikdienas darbs. Publiski mazgājot veļu un ar savu attieksmi paužot, ka mēs te tādi caurkrituši nabagi, kas labāku darbu nekur nevar atrast, Jūs patiesībā iesitāt vēl vienu pamatīgu pliķi policijai sejā.
Vispirms jau raidījuma vadītājs.
Dombura kungam nenoliedzami IR interese par to, kas notiek policijā, tikai tā aprobežojas ar interesi par Iekšlietu ministres demisiju. Jā, un ir taisnība, Latvijā demisiju pieprasīšana un demisionēšana ir jau tik pierasta prakse, ka diemžēl kļuvusi par ikdienu, tikai reālais pienesums ir apaļa 0.
Brīdī, kad studijā tika pieminēta Valmieras traģēdija, kad bijušais Iekšlietu sistēmas darbinieks nošāva divus policistus, un Dombura kungs atmeta ar roku, tādējādi norādot, ka „tas ir gluži cits stāsts”, viņš manu interesi zaudēja. Ar šo attieksmi viņš acīmredzami apliecināja seno patiesību par svaigām asinīm.
Policija katru dienu gadu no gada ir sabiedrības acu priekšā. Visi tā kā zina, tā kā nezina, tā kā piekrīt, tā kā nepiekrīt, bet diemžēl patiesu ieinteresētību problēmās, ar kurām sakaramies ikdienā, mēs sajūtam tikai tad, kad pludo asinis. Un arī tad tikai uz brīdi – līdz nākamajām asinīm.
Arodbiedrības pārstāvis Sūnas kungs ir ieņēmis to nožēlojamo pozīciju, ko katrā normālā valstī sauktu par KAITNIEKU. Katrs psihologs apstiprinās sen zināmo patiesību – ja mazam bērnam katru dienu stāsta – Tu esi slikts, Tu neko neproti, Tev neizdosies, nemaz nemēģini, viņš tieši tāds arī paliks un nemaz necentīsies kļūt labāks. Ja cilvēkam visu laiku stāsta, ka viņš ir nabags un nožēlojams, viņš tāds arī sāk justies.
Grūti nepamanīt nebeidzamās pretrunas, kurās pats cienījamais policijas darbinieku labvēlis nepārtraukti iepinās. Gan jautājumā par atalgojumu, gan par darbinieku skaita samazināšanu. Katram, kas loģiski domā līdzi notiekošajam policijā, ir pilnīgi skaidrs, ka šis jautājums dienas kārtībā nonāks atkal un atkal, līdz beidzot KOPĪGI tiks atrasts optimālais modelis, kas apmierinās visus- gan policiju, lai netiktu traucēta tai uzticēto uzdevumu kvalitatīva izpilde, gan sabiedrību un iedzīvotājus, kas šo servisa pakalpojumu izmanto.
Tai bijušajai policijas augsta ranga amatpersonai, kas reģionālo reformu salīdzināja ar atļaujas saņemšanu naglas iesišanai sienā attāla iecirkņa telpās, es vienkārši ieteiktu aizbraukt un to naglu iesist! J
Ko darīt policijai?
Sākt ar pavisam, pavisam elementāro – pirms kārtējās atestācijas KATRAM policijas darbiniekam uzlikt par pienākumu skaidrā latviešu valodā uzrakstīt un vadībai iesniegt MOTIVĀCIJAS vēstuli. Tā ir absolūti normāla prakse katrā darba vietā. Stājoties darbā, mēs MOTIVĒJAM, kāpēc esam izvēlējušies tieši šo darba vietu, kāds ir mans redzējums par konkrēti MANU pienesumu. Ko iegūs uzņēmums, ja pieņems mani darbā. Ko ES ar savām zināšanām, līdzšinējo pieredzi un erudīciju varu dot policijai un sabiedrībai Latvijā. Ieguvēji būs visi, bet, pirmkārt, jau pats darbinieks, jo vismaz stundu būs spiests analizēt savu darbu un atbildēt uz jautājumu: KO TAD ES ĪSTI TE DARU??? Kāda ir MANA motivācija strādāt policijā?
Jūs teiksiet, ka samelos, uzrakstīs tik medaini un pliekani, ka šķērmi būs lasīt? Varbūt mēģinās, bet neaizmirstiet, ka motivācijas vēstulē rakstīto nāksies aizstāvēt atklātā sarunā ar atestācijas komisiju, kurā savu padoto raksturos arī tiešais priekšnieks un darba rādītāji.
Policijai šajā situācijā ir jānāk ar stingru uzstādījumu: mēs VISI esam atbildīgi par to, kas notika Jēkabpilī. VISI.
Un vēl kas – policijai no kļūdām ir jāmācas un daudz ātrāk jāreaģē uz notikumiem, izplatot paziņojumus presē. Pirmkārt, jau katrā gadījumā saskatot un izceļot pozitīvo. Kā Jēkabpils gadījumā – publiski jāatzīst un visās sarunās vispirms jāakcentē policijas ieguldījums. Otrkārt, skaļi ir jāatzīst savas kļūdas un nedrīkst darbā atrasties cilvēki, kas metuši aizdomu ēnu uz policiju, tie nekavējoties vismaz jāpazemina amatā.
Treškārt, jāiedzīvina un jāuztur sabiedrībā viedoklis, ka „Policija ir sabiedrības spogulis”. Un vēlreiz atkārtoju: pie tā, kas ir noticis, esam vainīgi mēs VISI .
Ja esam bedrē, tad visi kopā un, kā raksta Ziedonis, mēs tajā sēžam ar vienu mērķi – „redzēs, kas mūs ārā vilks”. Kā pierādīja televīzijas diskusija, mēs norobežojamies no tiem, kas nonākuši grūtībās. Pagriežam muguru un pasakām skaļu, publisku FUI, nevis visi kopā ieinteresēti un atbildīgi izstrādājam plānu, kā tikt ārā no tās bedres, kurā mēs VISI sēžam.
Kā mēs dzīvojam līdz šim?
Vienu saplosam, publiski papluinam, iekārtojamies ērtāk bedrītes stūrī un omulīgi raugāmies apkārt: kurš nākamais???
Šovs kā senajā Romā: Vīns un Izpriecas. Diemžēl mēs visi zinām vēstures bēdīgo pieredzi.
