Spēle ir kultūras
priekšvēstnesis. Pēc flāmu kultūrvēsturnieka Johana Heizingas
domām, cilvēks ir būtne, kas spēlējas: homo ludens.i
Arī politiku nereti salīdzina ar spēli. Latvijā šobrīd notiek
politspēle par tautas izdzīvošanu. Demogrāfi brīdina, ka 21.
gadsimts latviešu tautai var izrādīties pēdējais. Ko darīt?
Reaģējot uz ideoloģiskajām tendencēm mūsdienu sabiedrībā –
jāizveido tautas izdzīvošanas un Latvijas atjaunotnes programma.
Kas ir spēle?
Spēli no citām
cilvēciskām izpausmēm un darbībām atšķir divas pazīmes.
Pirmkārt – spēlē ir nepieciešama iztēle un zināma brīvība:
rotaļīgums. Otrkārt – noteikumi, kārtība, kas piešķir spēlei
jēgu.
Fantāzija ļauj
mums šaha figūru kustībā iztēloties kara simulāciju, “Monopola”
spēlē iedzīvoties biznesa pasaulē, teātra izrādē piedzīvot
reālas dzīves pārdzīvojumu. Spēja iztēloties to, kā nav (vēl
nav), atšķir cilvēku no dzīvnieka.
Iztēle paver
iespēju prognozēt nākotni, plānot mērķtiecīgu darbību un
realitāti atspoguļot tēlos, simbolos un zīmēs. Tieši spēja
radīt citu – apziņā eksistējošu – simbolisku realitāti
padara cilvēku par varenāko būtni dabāii.
Taču spēlē
cilvēks sevi arī pašierobežo. Tāpat kā kultūrā. Un arī
politikā.
Spēlē izvēles
brīvību ierobežo noteikumi, piemēram, šahā figūras pārvietojas
noteiktā veidā, ir zināms, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Kas
gan būtu hokejs bez noteikumiem un tiesnešiem, opera – bez
skatuvisko darbību nosacītības un nerakstītajiem likumiem,
sabiedrības dzīve – bez morāles?
Lai cik kaitinoši
tas postmodernajam cilvēkam izklausītos, sabiedrību visciešāk
vieno tieši visstriktākie un neatceļamākie aizliegumi (tabu). Ja
kādā sabiedrībā tās tabu jeb aizliegumu sistēma izjūk, tad
sabiedrība nonāk krīzē vai pat iznīkst, uzskatīja viens no
mūsdienu socioloģijas pamatlicējiem Emils Dirkhemsiii.
Starp šiem nopietnākajiem aizliegumiem parasti ir, piemēram,
incesta un citi seksuālie aizliegumi, aizliegums nogalināt vai
lietot pārtikā sev līdzīgo utt. Noteikumi un aizliegumi ierobežo
brīvību, lai sabiedrība izvairītos no haosa, pasargātos no
bīstamām izvēlēm un iegūtu zināmu drošību. Taču mūsdienu
sabiedrības noskaņojumā, ko veido plašsaziņas līdzekļi,
‘aizliegums’ ir nepopulārs vārds. Tieši tāpat kā jēdziens
‘norma’. Varbūt tieši tādēļ padziļinās vērtību krīze un
sabiedrības dezintegrācija, kas ir drauds tautas izdzīvošanai?
Politika un kultūra
Politikā (tāpat kā
sabiedrības dzīvē vispār) jārēķinās ar diviem faktoriem –
ar cilvēkiem raksturīgo tieksmi pēc brīvības un nepieciešamību
pēc kārtības. Pirmo nosacīti var dēvēt par liberālu tendenci
(ne šā vārda stingri politoloģiskajā nozīmē), otru – par
konservatīvu.
Kultūrā savukārt
divas svarīgākās funkcijas ir tradīciju saglabāšana un
jaunrade. Jaunrade, kurai nepieciešama zināma brīvība, un
noteikumos (morālē, likumos) fiksētā kārtība – abas tendences
pastāv jebkurā kultūrā. Ar kultūru šajā gadījumā saprotot ne
vien mākslu, bet plašāk – cilvēka pārveidoto, izkultivēto
vidi un vērtību sistēmu. Jebkurai sabiedrībai nepieciešams gan
pārmantot pagātnes pieredzi, gan veikt izmaiņas –
attīstībai. Vienā kultūrā pārmaiņu mēdz būt mazāk, citā –
vairāk. Taču neviena sabiedrība nevar pastāvēt pavisam bez
kultūras, kas to saista ar pagātni. Mēs daudz lielākā mērā
esam kultūras “radīti”, nekā vēlamies atzīt. Piemēram,
neviens cilvēks neiztiek bez valodas. Tā veido mūsu apziņas
pamatu. Taču valodu mēs pārņemam un iemācāmies no saviem
vecākiem, no sabiedrības. Filozofa Ludviga Vitgenšteina ideja par
dažādām ‘valodspēlēm’ varbūt vislabāk raksturo cilvēces
pastāvēšanas būtiskāko nosacījumuiv.
Politika ir viens no
šādu valodspēļu paveidiem. Politiskās ideoloģijas mums iztēlo
nākotnē iespējamu ideālu un to apsola īstenot. Vinstons Čērčils
ir teicis, ka veiksmīgs politiķis spēj prognozēt, kas notiks
nākamajā rītā, pēc nedēļas un pēc gada, un vienlaikus ticami
paskaidrot, kāpēc viņa pareģojumi nav piepildījušies. Taču
tāpat kā spēlē, līdztekus nepieciešamībai uzburt nākotnes
vīziju (izvirzīt kādu augstāku virsmērķi), politikā svarīga
ir prasme radīt atbilstošus noteikumus, kas palīdzētu ideālus
īstenot.
Kā līdzsvarot
galējības politikā?
Pretējās tendences
parasti atrodas savstarpējā spriegumā. Taču tās nereti nevar
iztikt viena bez otras. Gluži kā pasīvais un aktīvais princips
ķīniešu iņ-jaņ zīmes simbolikā. Atšķirības ir proporcijās.
Cik lielā mērā tiek ierobežota indivīda brīvība, un kā tieši
dzīvi regulē noteikumi? Vai tie izpaužas kā ārēji
reglamentējoši likumi un normas vai kā iekšēji – sirdsapziņā
balstīti – morāli principi? Vai pakļaušanās noteikumiem ir
brīvprātīga izvēle vai uzspiesta neizbēgamība?
Tātad jebkura
funkcionējoša politiskā sistēma būs kādā noteiktā attālumā
no diviem pretpoliem – cilvēku totālas kontroles un absolūtas
brīvības. Turklāt abas pretējības tīrā veidā nav iespējamas.
Par totalitāro sistēmu vai anarhijas galējībām parasti
šausminās, tās rāda filmās. Taču tie abi ir drīzāk teorētiski
modeļi. Lai gan daži totalitāri režīmi ir sapņojuši par
pilnīgu kontroli pār cilvēka apziņu, tomēr tas, par laimi,
pagaidām nav izdevies. Satraukumu pēdējā laikā gan rada moderno
tehnoloģiju iespējas pilnveidot izsekošanas un informācijas
kontroles metodes.
Īstenībā visas
ilgtspējīgās politiskās sistēmas ir zināmā tuvinājumā
centram. Pa vidu starp neierobežotu brīvību un totālu kārtību.
Tādā vai citādā veidā atrastais līdzsvars var laika gaitā
tomēr mainīties – jaunu pārmaiņu un izaicinājumu ietekmē. Gan
sabiedrībai saistošo morālo vērtību zudums, gan citu politisko
faktoru kopums var novest pie tādas sabiedrības dezintegrācijas
pakāpes, ka valstis un tautas vienkārši pazūd no vēstures
skatuves. Tās asimilējas, izšķīst citu vitālāku, lielāku
tautu un civilizāciju spiediena vai migrācijas rezultātā. Cits
scenārijs ir norobežošanās, kas var izraisīt ilgstošu
sastingumu un stagnāciju (kā tas bija Padomju Savienībā). Tātad
galējības nav vēlamas.
Taču – kā zināt,
cik tālu mums Latvijā būtu jāpakļaujas straujajām izmaiņām un
jāintegrējas globālajās struktūrās? Vai ļaut brīvi privatizēt
Latvijas dabas bagātības un uzņēmumus ārvalstu (vienalga –
Rietumu vai Austrumu) pircējiem un investoriem, vai tomēr tos
atstāt valsts, pašvaldību un pilsoņu īpašumā? Un ko darīt,
lai strauji mainīgajā pasaulē nepazaudētu savu kultūru? Kā
rīkoties, lai – līdztekus modernizācijai un iesaistei Eiropas
ekonomiskajos procesos – mēs saglabātu savu identitāti,
latvietību, kuras varenu manifestāciju izbaudījām nesen
notikušajos Dziesmu un deju svētkos?
Kultūras loma
politiskajos procesos
Mūsdienu kultūrā
dominē divas tendences. No vienas puses, pieaug dzīves veidu,
attiecību formu un subkultūru daudzveidība. No otra puses,
palielinās arī unifikācijas tendence, vienādošana un
vienkāršošana. No apģērba vai popmūzikas vienveidības līdz
pat mēģinājumiem noliegt vīrieša un sievietes bioloģisko
atšķirību (unisekss, Gender ideoloģijav).
Vienveidības tendence atspoguļojas arī valodas primitīvismā.
Šķietami pretējās
tendences (subkultūru daudzveidība un masu kultūras unifikācija)
attīstās, turklāt – abas. Un tās abas ir zināms apdraudējums
lokālajām, tradicionālajām kultūrām, nacionālajai identitātei
un valodai.
Kultūras un
izglītības politikā svarīgi ir atrast to optimālo pozīciju, kas
ļautu savu valsti, tautu un kultūru pasargāt no lībiešu un
indiāņu likteņa, no asimilācijas un izšķīšanas
patērētājsabiedrības rezignētajā nenoteiktībā, vienlaikus
saglabājot atvērtību izmaiņām, modernizācijai un jaunradei.
Politikas atkarību
no kultūras – sabiedrības vērtību un identifikāciju sistēmas
– pierāda, piemēram, Rietumu un islāma sabiedrību atšķirīgās
izpratnes par demokrātiju. Pēc pēdējiem notikumiem Ēģiptē un
citviet Tuvajos Austrumos kļūst arvien skaidrāk: lai pastāvētu
reāla demokrātija, nepieciešams zināms kultūras fons. Tur, kur
tā nav, vērojama vai nu formāla demokrātijas deklarēšana, vai
nedemokrātiskas, bet konkrētajai kultūrai acīmredzot
atbilstošākas pārvaldes formasvi.
Latvijas līdzšinējā
sasaiste ar Eiropas klasisko kultūru deva zināmu drošību arī par
demokrātijas vērtību noturību. Taču, tāpat kā tradicionālajai
un klasiskajai kultūrai nepārtraukti jākonkurē ar izklaides
industrijas komerciālajiem piedāvājumiem, tāpat tautas
demokrātiskās tiesības uz valsts dzīves svarīgu jautājumu
izlemšanu referendumos konkurē ar tendenci izlemšanu atstāt
Briseles gaiteņu ērtajiem mijkrēšļiem.
Valsts atbalsts gan
latviešu folklorai, gan nacionālajai mākslai, gan Eiropas
garīgajām tradīcijām, kas unikāli savijušās Dziesmu svētku
kustībā, ir ne tikai kultūras, bet arī politiskās ilgtspējas
jautājums. Ne reizi vien Latvijas vēsturē tieši koru kustībai
bijusi ļoti nozīmīga loma nacionālās identitātes saglabāšanā
un cīņā par demokrātiju (tostarp 20. gadsimta deviņdesmito gadu
dziesmotajā revolūcijā).
Lai arī turpmāk
Latvijā cilvēki varētu brīvi nodoties jaunradei, nepieciešami
likumi un finansējums, kas saglabā iespēju šādām izvēlēm
pastāvēt.
Tautas izdzīvošana
kā politikas mērķis
Taču līdztekus
kultūrpolitikai, kas rūpējas par radošo garu tautā, ir vēl
viena būtiskākā problēma: pašas tautas pastāvēšana. Vai
tiešām samierināsimies ar demogrāfu prognozēm, ka 2050. gadā
latvieši būs minoritāte savā zemē? Vai, rūpējoties tikai par
savu brīvību (aizbraukt prom, atrast jaunu darbu citā valstī,
jaunu ģimeni un pilsonību), nebūsim pazaudējuši jēgu, kāpēc
dzīvojam?
Piekrītot demogrāfa
Ilmāra Meža satraucošajām prognozēm par situāciju darba tirgū
un dzimstības samazināšanos, gribētos akcentēt kultūras
dimensijuvii.
Proti, to, kādi priekšstati postmodernajā sabiedrībā ir par
valsts un indivīda attiecībām. Nereti tiek apgalvots: „Es mīlu
šo zemi, bet ienīstu valsti”. Taču valsts ir ne tikai ierēdņi
un politiķi, likumi, īpašumi un teritorijas, bet arī attieksmju,
gaidu un priekšstatu kopums, kas valda publiskajā telpā mums
pašiem par sevi, savu lomu pasaulē, nākotni un augstākajām
vērtībām. Līdztekus ekonomiskajam faktoram arvien nozīmīgāks
kļūst kultūras identitātes faktors – arī politikā.
Viens no cilvēciskās
identitātes aspektiem ir piederība pie lielākas kopības, ko vieno
pienākumi un saistības. Savu brīvību mēs ierobežojam –
pakļaujot to uzticībai savai ģimenei, tautai, valstij. Mūsdienās
šādu pieķeršanos vienai kultūrai, vienai konkrētai kopībai
akadēmiskās diskusijās sauc par kultūras fundamentālismu. Nereti
par to pavīpsnā, nodēvē par reālai dzīvei nepiemērotu
sentimentu, provinciālismu vai pēta kā etnogrāfisku reliktu.
Vārds ‘tradicionāls’ jau tiek uzskatīts gandrīz vai par
atpalicības sinonīmu. Tiek apšaubīts tradicionālās ģimenes
modelis (vienas sievietes un viena vīrieša savienība).
Moderni ir būt
kosmopolītam, it kā neatkarīgam indivīdam, bet īstenībā –
„reklāmpaklausīgam” patērētājam. Kā teica kāds jauns
politiķis – „es esmu dzimis krievs, dzīvoju Latvijā, bet
vislabāk sevi jūtu kā dānis”. Protams, piederība kādai tautai
vai kultūrai vien nepadara cilvēku par personību un nedod
garantiju dzīves jēgas atrašanai. Tomēr gadu tūkstošus tas ir
bijis cilvēka identitātes pamats un atskaites punkts. „Nekur nav
tik labi kā mājās”, tā saka daudzi, kas pēc ilgāka laika
atgriežas dzimtenē. Jautājums: vai viņiem būs kur atgriezties?
Čērčils ir
teicis, ka pārmaiņas ir labas, ja vien tās notiek pareizajā
virzienā. Šobrīd politikā trūkst VIRZIENA – skaidru mērķu!
It sevišķi pēc nepopulārās, bet neizbēgamās eiro ieviešanas
un atteikšanās no lata.
Ticību valstij
turklāt vājina arī solījumu nepildīšana, piemēram, attiekšanās
no apņemšanās samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli par 2 %,
kas bija likumā skaidri fiksēts. Skaidrs, ka grūti ir dzīvot tādā
sistēma, kur noteikumi tiek mainīti spēles gaitā. Cilvēki tiecas
pēc kārtības, prognozējamības, bet piedzīvo iepriekš pieņemto
lēmumu brīvu un patvaļīga maiņu. Un – aizbrauc.
Statistika ir
nepielūdzama: cilvēku Latvijā paliek arvien mazāk.
Varbūt līdztekus
visām pārējām prioritātēm, jāizvēlas viena galvenā –
tautas izdzīvošana?
Tas nozīmē –
apturēt depopulāciju! Panākt, ka Latvijā ir gan daudzmaz
ekonomiski izdevīgi, gan arī interesanti dzīvot un radoši
izpausties. Tas, protams, nebūs motīvs, kāpēc atgriezīsies
daudzi aizbraukušie, bet vismaz arguments palikt tiem, kuri dzīvojot
dzimtenē vēlas kopt nacionālo kultūru un celt savu valsti.
Vissvarīgākais:
jāpanāk, lai valsts reāli rūpētos par ģimenēm ar bērniem.
Neapliekamā minimuma paaugstināšana par katru bērnu ģimenē –
jūtami, nevis tikai par dažiem latiem! Lūk, pirmais solis tautas
izdzīvošanas programmā.
Pirmais, bet ne
vienīgais. Jo nepietiek palielināt tautas skaitu fiziski. Svarīgi,
lai pilsoņi būtu lojāli pret valsti, cienītu valsts valodu un
kultūru. Un tas savukārt ir izglītības politikas jautājums.
Svarīgi ir nesamazināt to mācību priekšmetu īpatsvaru, kuru
saturā ir kultūras dimensija. Līdztekus diskusijām par kopīgo
mācību ilgumu pamatskolās, mācību gada pagarināšanu vai
bezmaksas izglītību diemžēl tikpat kā netiek apspriests mācību
saturs. Tas jāpārskata vismaz divos aspektos. Pirmkārt, vai mācību
saturs atbilst modernās pasaules izaicinājumiem. Otrkārt, vai tas
orientē tikai un vienīgi uz katra jaunieša individuālo attīstību,
vai ietver arī valsts, tautas un ģimenes vērtību dimensiju.
Moderna mācību
vide un metodes, bet tautas izdzīvošanai atbilstošs mācību
saturs – galvenā izglītības prioritāte. Vispusīgi attīstītas
individuālas personības, kas tomēr būtu spējīgas un motivētas
vienoties kopīgai rīcībai savas valsts labā – izglītības
mērķis.
Savukārt ekonomikā
– līdztekus cīņām par procentu simtdaļām nodokļu politikā –
atcerēsimies, kas ir to mērķis! Proti, saglabāt šo valsti, tās
zemi, pilsoņus un kultūru. Nevis koncentrēties tikai uz atsevišķa
indivīda vai uzņēmēja iespējām un tiesībām, bet atrast tos
risinājumus, kas vērsti uz kopējo labumu. Tas nozīmē ievērot
valsts, tās pamatnācijas, kā arī ģimeņu ar bērniem intereses.
Pretējā gadījumā latviešu tauta var izrādīties zaudētāja –
globālajā politspēlē.
Latvija pastāvēs,
kamēr būs ģimenes, kamēr tauta kops savu zemi un kultūru un spēs
savu brīvību īstenot mīlestībā uz savu zemi!
