Pagājušajās brīvdienās, dodoties izbraucienā ārpus pilsētas, bērnišķīgā priekā vēroju pavasarīgās pārmaiņas dabā. Pļavās caur pērnās zāles stiebriem jau vietām vīdēja pirmie zaļie asni, šķita, ka koki jau sāk pamazām gatavoties pumpuru raisīšanai, klajumā, kur bija izveidojusies milzīga pavasara palu ūdeņu peļķe, uz nelielu atelpas brīdi garajā pārlidojumā uz mājām bija nolaidušies gulbji. Tas viss liecināja par to, ka pavasaris ir jau tepat, pavisam tuvu.
Un, lai arī tas notiek katru gadu, atkal un atkal no jauna, prieks par pirmajiem atlidojušajiem gājputniem un piesaulītē izplaukušajām sniegpulkstenītēm, kā arī pirmajiem siltajiem saules stariem ir neizsakāms.
Bet te tev nu bija! Jau sestdien pa brīdim no satumsušiem padebešiem pēkšņi sāka birt sniega pārslas, sagriežot zemi ar debesīm kopā, bet pirmdienas rītā ziema jau atkal bija klāt, pārklājot zemi ar baltu sniega segu. Var tikai apbrīnot ziemas spītību, neatlaidību un nevēlēšanos padoties cīņā ar pavasari. Tā nevar un nevar atkāpties, ar jaunu sparu atkal metoties iekšā cīņā.
Bet lai jau vēl patrako, pavisam drīz tik un tā tai būs jādod ceļš dabas atmodai. Un līdz ar dabas atmodu modīsimies arī mēs, cilvēki.
Šonedēļ jau svinēsim Lieldienas, ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai, un gaidīsim siltāku laiku, lai varētu doties dabā un pievērsties arī pavasara darbiem. Pēc garās ziemas nepieciešams sakopt gan savu tuvāko apkārtni, gan pēc tam arī visiem vienoties tradicionālajā Lielajā talkā, lai tīru padarītu arī vietu, kur dzīvojam.
