Pagājušajā nedēļā Gulbenes kultūras centrā viesojās izrāžu apvienība “Panna” ar lielisku izrādi “Puse no sirds”. Tajā aktieri Zane Daudziņa un Aldis Siliņš iejūtas tipiska latviešu laulātā pāra attiecībās, ko dzīve piespiež doties prom no dzimtās Latvijas, svešumā pašķirties, bet vēlāk atgriezties – vienam pie otra un arī Latvijā.
Izrāde man lika aizdomāties, vai arī es varētu pamest mājas un visu, kas ir mīļš, lai dotos svešumā laimi meklēt. Es nekad neesmu nosodījusi nevienu cilvēku, kas tā ir izdarījis, – arī manā draugu un paziņu lokā ir ļoti daudz šādu cilvēku. Taču es apzinos, ka man to izdarīt būtu ļoti grūti. Arī es, tāpat kā daudzi, protams, nereti sūkstos par dzīvi Latvijā, par valdību, kas necenšas vai arī negrib censties izprast cilvēku vajadzības, arī es dusmu uzplūdos saku, ka jābrauc prom no šīs zemes, taču… tas nebūtu tik viegli. Un droši vien spert šādu soli es izšķirtos tikai galējas nepieciešamības gadījumā, kad citādi vairs nevarētu.
Jā, ir cilvēki, kam ir viegli pielāgoties jebkurai situācijai, kas spēj par savām mājām saukt jebkuru vietu uz zemeslodes, kur tobrīd ir apmeties, bet es neesmu starp tiem. Mana dzimtene, manas mājas ir Latvijā. Un, arī aizbraucot svešumā, es varu droši teikt, ka arī man, tāpat kā izrādes varoņiem, puse no sirds paliktu šeit, Latvijā. Tādēļ es ceru, ka man nekad nenāksies salauzt savu sirdi uz pusēm un doties svešumā, un tāpat ceru, ka arī tiem daudzajiem latviešiem, kas ir devušies projām un šķīrušies no savām ģimenēm un mājām, kādreiz izdosies atgūt savas sirds otru pusi!
