Rankas pagasta iedzīvotāji Skaidrīte un Ilmārs Zīlīši šodien, 29.augustā, svin zelta kāzas. Pulksten 15.00 viņus, tāpat kā pirms 50 gadiem, Rankas pagasta pārvaldē sveiks tuvinieki, draugi un kaimiņi. “Mīlestība ir kā labs vīns, kas jādzer nesteidzoties, to izgaršojot pa malkam,” tā par kopā pavadīto mūžu saka Ilmārs un Skaidrīte.
Par lielām zelta kāzu svinībām abi neesot domājuši, bet šo pārsteigumu vecākiem sarūpējuši bērni.
“Viņi mūs nekad neaizmirst. Vienmēr kāds, kurš vien var, atbrauc ciemos. Kad tuvojas nedēļas nogale, sirds tā vien gaida un acis vēršas uz ceļa pusi,” saka Skaidrīte.
Šādās ciemošanās reizēs, kamēr Ilmārs ar dēliem Ojāru un Raimondu pārspriež vīriešiem nozīmīgas problēmas, Skaidrīte rosās virtuvē, kas uzskatāma par sieviešu pasauli. Tur viņai palīdz meitas Simona un Sarmīte. Kad cienasts sarūpēts, visi apsēžas pie garā saimes galda. Abiem vecākiem šie ir patiesas laimes brīži, kad apkārt skan pieaugušo bērnu, mazbērnu, kā arī mazmazbērnu čalas.
“Bieži jau nesanāk būt visiem kopā, jo bērniem pašiem sava dzīve,” piebilst Ilmārs, aicinot kopīgi pārlapot foto albumu, kur pirmajā lappusē viņš un Skaidrīte redzami savā kāzu dienā – 1959.gada 29.augustā – jauni un laimīgi.
Lūdz meitas roku
Ilmārs Skaidrīti pirmo reizi pamanījis 1957.gada jūlijā Rankas pagasta “Oškalnos”.
“Tolaik strādāju kopā ar “Oškalnu” saimnieci Elzu Kraukli, tāpēc arī daudzos godos bijām kopā. Viņas vecmāmiņai bija bēres, bet Skaidrīte, tikko vidusskolu beigusi meitene, palīdzēja saimniecēm pie bēru galda. Noskatījos, kā viņa rosās, un nospriedu – tāda smuka, nopietna meitene, vajadzētu tuvāk iepazīties, bet tajā reizē nekas nesanāca. Gadu vēlāk Skaidrīte sāka strādāt Patērētāju biedrībā kā mācekle, tur viņu atkal ievēroju. Biju liels dancotājs, arī Skaidrītei patika dejot. Satikāmies ballēs. Tā arī viss sākās, un viens otru vaļā nelaidām,” stāsta Ilmārs.
Arī Skaidrīte nenoliedz, ka Ilmāru ievērojusi jau “Oškalnos”, bet viņai abu iepazīšanās saistās ar Līgo svētkiem.
“Es dzīvoju pie Olgas Berozas. Sanāca līgotāji, Ilmārs arī bija starp viņiem. Viņš jau bieži teica, lai nāku pie viņa par sievu, jo viņam esot māja un liels ābeļdārzs,” smejas Skaidrīte.
“Es savukārt, kā tajā dziesmā, braucu pāri Gaujai zelteni lūkoties, savu māju un ābeļdārzu piedāvādams, jo Skaidrīte dzīvoja Gaujas otrā krastā. Viņas tēvs bija miris, tāpēc meitas roku lūdzu Skaidrītes mammai. Viņa neiebilda, laikam jau biju viņai iepaticies kā znots,” joko Ilmārs.
Lustējas trīs dienas
Kāzas, kurās bijis vairāk nekā simts viesu, svinētas “Avotiņos” – Ilmāra vecāku mājās, kur abi dzīvo arī šodien. Lustēšanās nerimusi trīs dienas. Pagalmā zāle vēl ilgi atguvusies no dejotāju soļiem, bet ceļa galā saimnieču celtie goda vārti jaunajam pārim pat nezinošam garāmbraucējam likuši saprast, ka aiz tiem sākas divu cilvēku kopīgā mūža ceļš.
Uz laulību reģistrācijas ceremoniju Rankas ciema padomē abi braukuši vedēju – Olgas un Vladislava Berozu – ģimenes automašīnā “Moskvič” jeb tā sauktajā “kārlītī”. Tolaik Rankā bijušas tikai divas šīs markas vieglās automašīnas.
“Uz kāzām uzšuvu vienkāršu baltu zvanveida piegriezuma kleitu, nopirku baltas kurpes. Tolaik jau tik smalki nebija, kā šodien. Kāzu diena bija lietaina un vējaina, ceļš – dubļains. Pirms braukšanas uz ceremoniju, vējš kleitu piepūta pie mašīnas. Visa palika ar dubļiem. Es – virtuvē iekšā, pasmēlu no katla ūdeni un ātri izmazgāju,” ķibeli atceras Skaidrīte, bet Ilmārs tikai pasmejas, atceroties šo negadījumu.
Atmiņas par kāzu norisi joprojām glabā Aleksandra Gražanska darinātās melnbaltās fotogrāfijas.
(Vairāk lasiet 29.augusta “Dzirkstelē”)
