Es jums saku, ka jāatgriežas pie mājražošanas, pie naturālās saimniecības. Tikai tā mēs izdzīvosim ekonomiskās krīzes apstākļos, kad cenas ceļas, bet patērētāju potence krītas. Nedzīvosim takš uz krīta! Tad jau drīz būs jāņem striķis vai jādodas uz mežu rakt zemnīcas kā partizāniem.
Tāpēc es iesaku: mūs glābs privātā iniciatīva! Ņemsim tikai savu, mums sveša nevajag, mums viss ir pašiem savs. Savs bekons, savi tauki, savas piena upes, savi māli un arī savu gāzi varam taisīt, kas esot dikti efektīva apkurei ziemā. Skaidrs, ka gāzi vajag, jo esam civilizēti ļaudis. Nekursim taču ugunskurus dzīvokļos. Kaut gan arī par tādu sildīšanās metodi dzirdēts. Var, protams, sildīties dažādi – nevis no ārpuses, bet no iekšpuses. Te mums noder pašražotais degvīns, brāga un citi alkoholiskie brūvējumi.
Tomēr atgriezīsimies pie aktuālā. Kas nezina, ka sašķidrināto gāzi iegūst vai nu no dabas gāzes kondensāta nogulām, kur tā veidojas dabiskā ceļā, vai naftas pārstrādes procesā. Es tomēr iestājos par dabiskām gāzēm. Dzīvojam taču purvainā vietā. Vai mums pašiem savu gāzu trūkst? Kā zināms, purvs nepārtraukti gāzē. Derētu to nosūkt un izmantot centrālapkurei.
Manuprāt, mēs neesam vēl paņēmuši visas tās vietējās izejvielas, ko varētu. Un galu galā es teiktu tā. Kāda jēga no tās vietējās varas, kas nespēj tautas dzīvi atvieglināt? Jāliek pie darba. Nav ko lieki amatu krēslus deldē, lai vienlaikus ražo gāzi. Pie laba uztura un sēdoša dzīvesveida tās nudien netrūkst. I viņiem labi, i tautai. Sasildīs mūs!
