“Dzirksteles” lasītāja Ģertrūde bija ienākusi redakcijā un dusmīgi teica, kad reiz Latvijā beigsim dedzināt “eņģeļus” un “dievmātes”! Vai gan mēs esot kādi antikristi, ka pieļaujot kaut ko tādu!
Vai mazums dažnedažādu formu sveču tiek tirgotas līdzās parastajām? Vai vispār kāds tās interesantās arī pērk un dedzina? Esmu redzējusi pārdošanā smaržīgas vaska sveces eņģeļa vai Dievmātes tēla formā, taču nekad nav gadījies tās manīt iedegtas. Drīzāk tās man likušās kā suvenīrs.
Vai tik vien problēmu?! Tā droši vien uzskata ikviens, kas gatavs oponēt Ģertrūdei. Taču ne jau pats Dievs Tas Kungs ir piešķīris svecei kāda tēla formu. To darījis sveču lējējs. Viņam tāpat kā katram cilvēkam un katram eņģelim piemīt brīvā griba. Piemēram, izvēle iedomāties sveci kā eņģeli.
Vienā ziņā ar Ģertrūdi esmu vienisprāt. No mazo lietu filozofijas sākas lielā pasaule, kurā nekas nav par sīku vai niecīgu. Ģertrūdei droši vien liekas, ka degošs eņģelis mirst, atstājot vērotāja sirdī skumjas un nemiera sajūtu. Nenomierina doma, kā tā taču tikai svece. Ģertrūde pieķeras lietu formai, tās jaucot ar saturu. Cik cilvēciski un atpazīstami ikvienam neskaitāmās citās situācijās.
Šajā laikā, kad tik ļoti pietrūkst gaismas, vienīgais glābiņš ir degošās svecēs. Es to siltumā cenšos būt gan mājās, gan darbā. Vaska sveces šķiet īpaši mīļas. Taču tas ir arī dārgs prieks. Katra svece man liekas kā saikne ar pozitīvo energolauku. Svece ir demokrātiska. Viņa silda visus, nešķirojot mūs mūžības priekšā. Iedegta svece izlīdzina emocijas, apskaidro domas, iedvesmo cerības. Svece izdeg un atstāj šo pasauli, lai kļūtu par eņģeli. Man ir brīva griba tā domāt. Un, ja kādā svečturī sadeg vaska eņģelis, ticiet, ka viņš ir kā fēnikss.
