Joprojām aktīvi tiek diskutēts par pretrunīgi vērtētajiem Pensijas likuma grozījumiem, kas paredz pensionēšanās vecumu paaugstināt ar 2014.gadu. Starp partijām ir dažādi viedokļi: vieni piedraud ar “karu” un jaunu referendumu, ja pensionēšanās vecumu nesāks paaugstināt ar 2016.gadu, kā lemts iepriekš, citādāk domā valdošās partijas. Arī Valsts prezidents atbalsta valdības izstrādāto paātrināto variantu.
Gluži citādāk domā tiesībsargs, kas norāda, ka strauja pensionēšanās vecuma palielināšana ir pretrunā Satversmei, jo neesot “saudzējoša un samērīga”. Viņš uzskata, ka nevar to darīt tikai tāpēc, lai segtu iztrūkumu valsts pensiju speciālajā budžetā. Tā spriedelēt var vien personas no augstiem plauktiem, kas ir drošas par savām vecumdienām.
Kāda ir realitāte? Ja ir veselība un darbs, tad, protams, var strādāt, bet ja ne? Ja ir bērni, kas rūpējas, tad – labi, bet ja nav… Tad līdz pensijas vecuma sasniegšanai vari palikt bez iztikas līdzekļiem! Diemžēl valsti tas interesē vismazāk! Neesmu gan dzirdējusi, ka darbā ar atplestām rokām ņemtu strādniekus pēc 50, pat pēc 40 – ir problēmas! Ja vecie strādās, tad ko lai dara jaunie speciālisti, kurus gadu no gada skolo mūsu n-tās augstskolas?
Te var teikt: rungai – divi gali. Darba devēji bieži vien izvairās arī no jaunajiem, jo, lūk, neesot darba pieredzes. Bet kur lai viņi to ņem? Un tad dzird rūgstam, ka, lūk, veči aizņēmuši visas darbvietas, jaunajiem neesot kur palikt, kā vien laisties projām uz svešzemēm laimi meklēt. Un tad brīnāmies, ka nav kas ražo līdzekļus nākamajiem pensionāriem.
Pēdējā laikā ir tendence uz ārzemēm doties arī pirmspensijas vecuma cilvēkiem, jo neies jau badā mirt, ja Latvijā nav darba. Tāda sajūta, ka mūsu valstī drīz var pienākt diena, kad nebūs kam likumus pieņemt un grozīt…
