Ar 25.februāri Rietumu kristīgajā Baznīcā sākās Lielais gavēnis. Pareizticīgie brāļi un māsas Lielo gavēni sāks 1. martā.
Lielais gavēnis. Cik tas ir labi, brāļi un māsas, ka Baznīcas liturģiskajā dzīvē ir divi ļoti svarīgi un speciālā rakstura laikposmi: Adventa laiks un Lielā gavēņa laiks! Gan Adventā, gan Gavēnī, mēs, ticīgie, zināmā mērā apstājamies un aizdomājāmies par savu dzīvi. Daudziem cilvēkiem tā ir izdevība atmodai un pārdomām un laiks nopietnām pārmaiņām.
Adventa laikā mēs gatavojāmies Kristus dzimšanas svētkiem un pie reizes pārdomājam Kristus otrreizējo atnākšanu, kura realizēsies šīs pasaules beigās. Bet Lielajā gavēnī mēs esam aicināti ieiet Kristus svētīgajās ciešanās un nāves noslēpumā – mēs pārdomājam mūsu atpestīšanas noslēpumu. Šajā Baznīcas liturģiskā kalpošanas īpašajā posmā esam aicināti vairāk nekā jebkad kļūt līdzīgiem Kristum. Šis laiks ir gandarīšanas laiks, atgriešanas laiks, laiks, kurā mēs pievelkam savu dzīvi līdz tam dzīves standartam, kuru mums ir dāvājis un parādījis Kristus.
Varētu teikt pavisam nesen bijām kļuvuši par lieciniekiem tam kā sabruka bezdievīgā komunisma un sociālisma sistēma. Komunisti atmeta Dievu un līdz ar to nav jābrīnās par to, ka viņu sistēma ir sabrukusi. Šajās dienās mūsu acu priekšā savu agoniju piedzīvo un bankrotē kapitālisms – sistēma, kura balstās uz alkatību un naudas pielūgsmes. Komunisms atmeta Dievu. kapitālisms atmet sociālu taisnību. Tajā vispirms tiek meklēta peļņa un nauda, bet ne strādājošo cilvēku intereses. Vieni nopelna miljonus, bet citi spēj tikai ar lielām grūtībām savilt visus galus kopā. Lūk, dzīvojot ekonomiskās krīzes dziļumos, trim Lielā gavēņa aicinājumiem: lūgšanai, gavēšanai un nabagdāvanai ir īpaša nozīme un jēga. Pateicoties lūgšanai mēs ielūdzam Dievu ieiet mūsu ikdienā, ieiet mūsu individuālajā un sabiedriskajā dzīvē. Paši saviem spēkiem savas individuālās un sabiedriskās problēmas neatrisināsim – kā tas ir pateikts 127. psalmā: Ja Kungs neuzbūvēs namu, veltīgu pūlas tie, kas to būvē.
(1)
Gavējot, gan gandarīšanas nolūkos, gan solidarizējoties ar nabadzīgiem, mēs ierobežojam savas vajadzības un šīs savdabīgas ekonomijas augļus esam aicināti ziedot tiem, kuriem ir vajadzīga palīdzība. Neaizmirsīsim, ka gavēšana netiek attiecināta tikai uz kādu produktu lietošanu vai nelietošanu.
Laikā, kad ekonomiskā un saimnieciskā krīze sit visnabadzīgākajos, daži lielu un globālu amerikāņu firmu šefi un vadītāji sev izmaksā dažādas prēmijas un apbalvojumos astoņpadsmit miljonu dolāru (tas notiek ne tikai Amerikā, bet arī daudzās citās zemēs, arī mūsu Latviju ieskaitot). Par ko tad sevi tik dāsni apbalvoja? Kad vienu bankas vadītāju pajautāja vai viņam nav sirdsapziņas pārmetumu un vai viņš neizjūt kaunu sev izmaksājot prēmiju 100 miljonu dolāru apmērā, bet pati banka ir bankrotējusi, viņš atbildēja: „Jā, man ir kauns, bet gan jau es ar to kaunu tikšu galā”. Kāds cinisms un neticama alkatība! Ekonomisko krīzi neizraisīja tie, kuri smagā darbā un ciešanās pelna savu ikdienišķo maizi un kurus tagad turpat visur izmet uz ielas, atsakot darbu. Šo ekonomisko un ne tikai ekonomisko krīzi atnesa ne ar ko neaprobežotā mantkārība un visatļautība. Alkatība jeb mantkārība tiek uzskatīta par lielu grēku un ļoti bieži kļūst par avotu citiem grēkiem kā par to māca Dieva atklāsme: Jo visu ļaunumu sakne ir mantkārība. (1Tim 6,10)
Ekonomiskās krīzes apstākļos – šī krīze padziļinās ar katru dienu – nabagdāvanas došana neasociējas vairs tikai ar žēlsirdību, bet ar taisnīgumu. Kāpēc dažiem ir ļauts peldēt pārpilnībā, bet citi mirst badā? Zemes resursi ir doti visiem un nevis priviliģētiem. Kosmētiskie aizmālējumi neko neatrisina. Jau Vecās derības laikos pravietis Joēls sauca: Plosiet savas sirdis un nevis savas drēbes! (Jl 2,12)
Divkosīgā savu drēbju plēšana it kā gandarīšanas un solidaritātes vārdā neko nenozīmē. Pravietis aicina uz reāliem darbiem un stāvokļa reālu uzlabošanu. Atdot nabagiem to, ko paši izmetam miskastē vai to, kas mums pašiem ir pārpilnībā, maz ko jēdz un maz ko līdz. Palīdzībai ir jābūt rezultatīvai. Ir jāpalīdz, ir jāupurējas, ir jāziedo tik daudz un tik lielā mērā, ka pats sāc izjust trūkumu. Tikai tad solidaritāte ar tiem, kuriem ir sliktāk nekā tev pašam, kļūst par patiesu solidaritāti.
Sargieties, ka jūs savu taisnību nedarītu cilvēku priekšā, lai viņi jūs redzētu… Kad tu dod nabagiem dāvanas, neliec savā priekšā pūst tauri,[..] bet tava kreisa roka, lai nezina, ko dara labā… Kad lūdzaties, neesat kā liekuļi… Kad gavējat, neesat saīguši kā liekuļi… (Mt 6) Kristus attīsta pravieša Joēla sacīto un vēlas mūs pasargāt no reliģiskā falša. Jo visos laikos bija, ir un laikam būs tādi, kuri gan lūdzas, gan gavē, gan nabagdāvanas dod ne lai patiešām sniegtu palīdzību, bet lai par viņiem runātu un viņus slavētu. Kad senie jūdi sūdzējās, ka neraugoties uz visiem viņu gandares darbiem, viņi netiek uzklausīti Kungs Dievs sacīja: Lūk, sava gavēņa dienā jūs esat aizņemti ar darījumiem un apspiežat visus jūsu strādniekus. Lūk, jūs gavējat strīdos un ķildās…[..] Vai tad tāds ir gavēnis, ko Es vēlos, diena, kurā cilvēks mērdē sevi?[..] Vai tad drīzāk šis nav tas gavēnis, ko vēlos: saraut ļaunuma važas, izraisīt nebrīves valgus, atlaist apspiestos brīvus, salauzt ikkatru jūgu; vai tad ne savu maizi dalīt ar izsalkušo, ievests mājā trūcīgos un klīstošos? Ja redzi kādu kailu, apģērb viņu un nenonievā savu tuvāko…[..] Tu sauksi un Kungs uzklausīs. Tu kliegsi un Viņš atbildēs: „Lūk, Es esmu te!”. (Is 58,4-9)
Lai Kungs Dievs mums ikvienam palīdz būt godīgam pret sevi – tas ir viens no būtiskākajiem Lielā gavēņa aicinājumiem.