Sākas Lielais gavēnis

Ar 25.februāri Rietumu kristīgajā Baznīcā sākās Lielais gavēnis. Pareizticīgie brāļi un māsas Lielo gavēni sāks 1. martā.

Lielais gavēnis. Cik tas ir la­bi, brā­ļi un mā­sas, ka Baz­nī­cas li­tur­ģis­ka­jā dzī­vē ir di­vi ļo­ti sva­rī­gi un spe­ci­ālā rak­stu­ra laik­pos­mi: Ad­ven­ta laiks un Lie­lā ga­vē­ņa laiks! Gan Ad­ven­tā, gan Ga­vē­nī, mēs, ti­cī­gie, zi­nā­mā mē­rā ap­stā­ja­mies un aiz­do­mā­jā­mies par sa­vu dzī­vi. Dau­dziem cil­vē­kiem tā ir iz­de­vī­ba at­mo­dai un pār­do­mām un laiks no­piet­nām pār­mai­ņām.

Ad­ven­ta lai­kā mēs ga­ta­vo­jā­mies Kris­tus dzim­ša­nas svēt­kiem un pie rei­zes pār­do­mā­jam Kris­tus otr­rei­zē­jo at­nāk­ša­nu, ku­ra re­ali­zē­sies šīs pa­sau­les bei­gās. Bet Lie­la­jā ga­vē­nī mēs esam aici­nā­ti ie­iet Kris­tus svē­tī­ga­jās cie­ša­nās un nā­ves no­slē­pu­mā – mēs pār­do­mā­jam mū­su at­pes­tī­ša­nas no­slē­pu­mu. Ša­jā Baz­nī­cas li­tur­ģis­kā kal­po­ša­nas īpa­ša­jā pos­mā esam aici­nā­ti vai­rāk ne­kā jeb­kad kļūt līdz­īgiem Kris­tum. Šis laiks ir gan­da­rī­ša­nas laiks, at­grie­ša­nas laiks, laiks, ku­rā mēs pie­vel­kam sa­vu dzī­vi līdz tam dzī­ves stan­dar­tam, ku­ru mums ir dā­vā­jis un pa­rā­dī­jis Kris­tus.

Va­rē­tu teikt pa­vi­sam ne­sen bi­jām kļu­vu­ši par lie­ci­nie­kiem tam kā sa­bru­ka bez­die­vī­gā ko­mu­nis­ma un so­ci­ālis­ma sis­tē­ma. Ko­mu­nis­ti at­me­ta Die­vu un līdz ar to nav jā­brī­nās par to, ka vi­ņu sis­tē­ma ir sa­bru­ku­si. Ša­jās die­nās mū­su acu priekš­ā sa­vu ago­ni­ju pie­dzī­vo un ban­kro­tē ka­pi­tā­lisms – sis­tē­ma, ku­ra bal­stās uz al­ka­tī­bu un nau­das pie­lūg­smes. Ko­mu­nisms at­me­ta Die­vu. ka­pi­tā­lisms at­met so­ci­ālu tais­nī­bu. Ta­jā vis­pirms tiek mek­lē­ta peļ­ņa un nau­da, bet ne strā­dā­jo­šo cil­vē­ku in­te­re­ses. Vie­ni no­pel­na mil­jo­nus, bet ci­ti spēj ti­kai ar lie­lām grū­tī­bām sa­vilt vi­sus ga­lus ko­pā. Lūk, dzī­vo­jot eko­no­mis­kās krī­zes dzi­ļu­mos, trim Lie­lā ga­vē­ņa aici­nā­ju­miem: lūg­ša­nai, ga­vē­ša­nai un na­bag­dā­va­nai ir īpa­ša no­zī­me un jē­ga. Pa­tei­co­ties lūg­ša­nai mēs ie­lū­dzam Die­vu ie­iet mū­su ik­die­nā, ie­iet mū­su in­di­vi­du­āla­jā un sa­bied­ris­ka­jā dzī­vē. Pa­ši sa­viem spē­kiem sa­vas in­di­vi­du­ālās un sa­bied­ris­kās pro­blē­mas ne­at­ri­si­nā­sim – kā tas ir pa­teikts 127. psal­mā: Ja Kungs ne­uz­bū­vēs na­mu, vel­tī­gu pū­las tie, kas to bū­vē.

(1)
Ga­vē­jot, gan gan­da­rī­ša­nas no­lū­kos, gan so­li­da­ri­zē­jo­ties ar na­ba­dzī­giem, mēs ie­ro­be­žo­jam sa­vas va­ja­dzī­bas un šīs sav­da­bī­gas eko­no­mi­jas aug­ļus esam aici­nā­ti zie­dot tiem, ku­riem ir va­ja­dzī­ga pa­lī­dzī­ba. Ne­aiz­mir­sī­sim, ka ga­vē­ša­na ne­tiek at­tie­ci­nā­ta ti­kai uz kā­du pro­duk­tu lie­to­ša­nu vai ne­lie­to­ša­nu.

Lai­kā, kad eko­no­mis­kā un saim­nie­cis­kā krī­ze sit vis­na­ba­dzī­gā­ka­jos, da­ži lie­lu un glo­bā­lu ame­ri­kā­ņu fir­mu še­fi un va­dī­tā­ji sev iz­mak­sā da­žā­das prē­mi­jas un ap­bal­vo­ju­mos as­toņ­pa­dsmit mil­jo­nu do­lā­ru (tas no­tiek ne ti­kai Ame­ri­kā, bet arī dau­dzās ci­tās zem­ēs, arī mū­su Lat­vi­ju ie­skai­tot). Par ko tad se­vi tik dās­ni ap­bal­vo­ja? Kad vie­nu ban­kas va­dī­tā­ju pa­jau­tā­ja vai vi­ņam nav sirds­ap­zi­ņas pār­me­tu­mu un vai viņš ne­iz­jūt kau­nu sev iz­mak­sā­jot prē­mi­ju 100 mil­jo­nu do­lā­ru ap­mē­rā, bet pa­ti ban­ka ir ban­kro­tē­ju­si, viņš at­bil­dē­ja: „Jā, man ir kauns, bet gan jau es ar to kau­nu tik­šu ga­lā”. Kāds ci­nisms un ne­ti­ca­ma al­ka­tī­ba! Eko­no­mis­ko krī­zi ne­iz­rai­sī­ja tie, ku­ri sma­gā dar­bā un cie­ša­nās pel­na sa­vu ik­die­niš­ķo mai­zi un ku­rus ta­gad tur­pat vi­sur iz­met uz ie­las, at­sa­kot dar­bu. Šo eko­no­mis­ko un ne ti­kai eko­no­mis­ko krī­zi at­ne­sa ne ar ko ne­ap­ro­be­žo­tā mant­kā­rī­ba un vi­sat­ļau­tī­ba. Al­ka­tī­ba jeb mant­kā­rī­ba tiek uz­ska­tī­ta par lie­lu grē­ku un ļo­ti bie­ži kļūst par avo­tu ci­tiem grē­kiem kā par to mā­ca Die­va at­klās­me: Jo vi­su ļau­nu­mu sak­ne ir mant­kā­rī­ba. (1Tim 6,10)

Eko­no­mis­kās krī­zes ap­stāk­ļos – šī krī­ze pa­dzi­ļi­nās ar kat­ru die­nu – na­bag­dā­va­nas do­ša­na ne­aso­ci­ējas vairs ti­kai ar žēl­sir­dī­bu, bet ar tais­nī­gu­mu. Kā­pēc da­žiem ir ļauts pel­dēt pār­pil­nī­bā, bet ci­ti mirst ba­dā? Ze­mes re­sur­si ir do­ti vi­siem un ne­vis pri­vi­li­ģē­tiem. Kos­mē­tis­kie aiz­mā­lē­ju­mi ne­ko ne­at­ri­si­na. Jau Ve­cās de­rī­bas lai­kos pra­vie­tis Jo­ēls sau­ca: Plo­siet sa­vas sir­dis un ne­vis sa­vas drē­bes! (Jl 2,12)

Div­ko­sī­gā sa­vu drēb­ju plē­ša­na it kā gan­da­rī­ša­nas un so­li­da­ri­tā­tes vār­dā ne­ko ne­no­zī­mē. Pra­vie­tis aici­na uz re­āliem dar­biem un stā­vok­ļa re­ālu uz­la­bo­ša­nu. At­dot na­ba­giem to, ko pa­ši iz­me­tam mis­kas­tē vai to, kas mums paš­iem ir pār­pil­nī­bā, maz ko jēdz un maz ko līdz. Pa­lī­dzī­bai ir jā­būt re­zul­ta­tī­vai. Ir jā­pa­līdz, ir jā­upu­rē­jas, ir jā­zie­do tik daudz un tik lie­lā mē­rā, ka pats sāc iz­just trū­ku­mu. Ti­kai tad so­li­da­ri­tā­te ar tiem, ku­riem ir slik­tāk ne­kā tev pa­šam, kļūst par pa­tie­su so­li­da­ri­tā­ti.

Sar­gie­ties, ka jūs sa­vu tais­nī­bu ne­da­rī­tu cil­vē­ku priekš­ā, lai vi­ņi jūs re­dzē­tu… Kad tu dod na­ba­giem dā­va­nas, ne­liec sa­vā priekš­ā pūst tau­ri,[..] bet ta­va krei­sa ro­ka, lai ne­zi­na, ko da­ra la­bā… Kad lū­dza­ties, ne­esat kā lie­ku­ļi… Kad ga­vē­jat, ne­esat sa­īgu­ši kā lie­ku­ļi… (Mt 6) Kris­tus at­tīs­ta pra­vie­ša Jo­ēla sa­cī­to un vē­las mūs pa­sar­gāt no re­li­ģis­kā fal­ša. Jo vi­sos lai­kos bi­ja, ir un lai­kam būs tā­di, ku­ri gan lū­dzas, gan ga­vē, gan na­bag­dā­va­nas dod ne lai pa­tie­šām snieg­tu pa­lī­dzī­bu, bet lai par vi­ņiem ru­nā­tu un vi­ņus sla­vē­tu. Kad se­nie jū­di sū­dzē­jās, ka ne­rau­go­ties uz vi­siem vi­ņu gan­da­res dar­biem, vi­ņi ne­tiek uz­klau­sī­ti Kungs Dievs sa­cī­ja: Lūk, sa­va ga­vē­ņa die­nā jūs esat aiz­ņem­ti ar da­rī­ju­miem un ap­spie­žat vi­sus jū­su strād­nie­kus. Lūk, jūs ga­vē­jat strī­dos un ķil­dās…[..] Vai tad tāds ir ga­vē­nis, ko Es vē­los, die­na, ku­rā cil­vēks mēr­dē se­vi?[..] Vai tad drī­zāk šis nav tas ga­vē­nis, ko vē­los: sa­raut ļau­nu­ma va­žas, iz­rai­sīt ne­brī­ves val­gus, at­laist ap­spies­tos brī­vus, sa­lauzt ik­kat­ru jū­gu; vai tad ne sa­vu mai­zi da­līt ar iz­sal­ku­šo, ie­vests mā­jā trū­cī­gos un klīs­to­šos? Ja re­dzi kā­du kai­lu, ap­ģērb vi­ņu un ne­no­nie­vā sa­vu tu­vā­ko…[..] Tu sau­ksi un Kungs uz­klau­sīs. Tu klieg­si un Viņš at­bil­dēs: „Lūk, Es es­mu te!”. (Is 58,4-9)

Lai Kungs Dievs mums ik­vie­nam pa­līdz būt go­dī­gam pret se­vi – tas ir viens no bū­tis­kā­ka­jiem Lie­lā ga­vē­ņa aici­nā­ju­miem.