Ir iecere izstrādāt
pirmslaulību mācību programmu pāriem, kuri gatavojas reģistrēt
laulību dzimtsarakstu nodaļā
Uzskatu,
ka tas ir lietderīgi. Tā nebūtu nekāda garantija pasargāšanai
no šķiršanās, tomēr kursos būtu jāapgūst pamati par to, kā
kopt un sargāt savu laulību, kā labāk izprast otru, kā un cik
daudz laika atrast otram. Sazināšanās māksla – kā runāt
efektīvāk un kā klausīties efektīvāk, kā iemācīties piedot
un kā atvainoties otram, kā cīnīties pret kārdinājumiem
attiecībā uz ārlaulību attiecībām, kā vienmēr iestāties par
otru un būt sava laulātā drauga karstākajam ,,fanam’’, kā
risināt konfliktus, kā izrādīt mīlestību (vārdi, darbi, laiks,
dāvanas un pieskārieni), kā izbēgt no rutīnas.
Šie
būtu tie jautājumi, kas būtu jāpārrunā šādos kursos. Tā nav
garantija pret šķiršanos. Tomēr, ja ir kaut vai niecīgākā
iespēja, ka šādu jautājumu apgūšana palīdzētu veidot veselīgu
laulību, tad to ir vērts apgūt. Ja kaut vai viens no visiem
laulātiem pāriem neaizbēgs pie radušajām problēmām no savas
laulības tādēļ, ka būs dzirdējis šo kursu, tad tas ir to
vērts. Mūsu valsts būs tik stipra, cik stipras būs ģimenes. Jo
mēs nopietnāk attiecamies pret savu ģimeni, jo vairāk svētības
būs arī visam pārējam. Ja mēs savā dzīvē ģimeni nostādām
kā kaut ko mazsvarīgu, tad arī viss pārējais no tā cietīs.
Laulība ir to vērta, lai par to runātu, domātu, sargātu un par
to cīnītos. Un pat ja nespējam ar laulāto draugu tikt paši galā
ar savām laulības problēmām, tad jāatceras, labāk vispirms
meklēt palīdzību, nevis padoties.
Laulība
vai nu ir, vai nav. Nav tāda terminā, kā ,,nereģistrēta
laulība’’. Ļoti vienkārši – ja kopdzīve nav reģistrēta, tā
nav laulība, bet tikai draudzēšanās, bez noteikta statusa un
stabilitātes, bez juridiskā pamata, bez atbildības otra cilvēka
un sabiedrības priekšā. Un šeit arī varam uzdot sev jautājumu –
vai mani apmierina tas, ka otrs cilvēks mani pat pēc daudziem
kopdzīves gadiem vēl stāda citiem priekšā kā savu
draugu/draudzeni vai par jūsu kopīgā bērna tēvu/māti, nevis
vīru/sievu? Vai bērnam būs lielāka drošības sajūta mājās, ja
par viņu rūpējas vīrs un sieva vai arī draugs un draudzene? Tie
būsiet jūs, vecāki, kas, pirmkārt, veidos bērna priekšstatu un
paraugu par laulību dzīvi.
Arī
Bībelē mēs lasām, ka Dievs svētīja pirmos cilvēkus Ādamu un
Ievu un tikai tad teica: ,,Augļojieties un vairojieties, un
piepildiet zemi!’’. Tiekot salaulāti, mēs saņemam savai
kopdzīvei svētību un caur to izlūdzamies Dieva vadību šai
laulībai. Caur to mēs arī publiski apliecinām sabiedrībai (tajā
skaitā vecākiem) un viens otram gan ar vārdiem, gan ar juridisku
spēku, ka no šī brīža mēs esam viena ģimene. No šī brīža
nevienam citam nav tiesību iejaukties mūsu laulībā un nepavisam
ne izrādīt īpašas simpātijas ne uz mani, ne uz manu laulāto. Un
mūsu laulību nav tiesību pārkāpt ne mums pašiem, ne arī kādam
to darīt no ārpuses – ne mūsu darbam to šķirt, ne mūsu
vecākiem tajā iejaukties, ne arī kādam citam laulāto pavedināt
un mudināt uz šķiršanos.
Protams,
te var minēt kādus piemērus, kur laulību dzīve nebūt nenoris
gludi un mīlestībā. Bet vienmēr ir jautājums, kādus piemērus
mēs izvēlamies. Es izvēlos, piemēram, savus vecvecākus, kuri
nodzīvoja laulībā 58 gadu un ir mans labākais paraugs. Kas ir
jūsu paraugs?
Protams,
jāņem vērā, ka pat šajā vislabākajā paraugā būs kādas
lietas, ko pieņemsiet kā savai laulības dzīvei to labāko, bet
citas, savukārt, atzīsiet kā tādas, no kurām jāizvairās.
Ļoti
bieži dzirdu atrunāšanos, ka jāsakrāj mājai, mašīnai, lepnām
kāzām un tā tālāk, un tad gan apprecēsimies. Var jau būt, ka
kāds tā patiešām domā, bet visbiežāk tās ir atrunas un
iemesls ir pavisam cits. Kurš teicis, ka visam tam patiešām
izdosies sakrāt un to iegādāties? Var gadīties arī tā, ka
nākotnē situācija būs tieši sliktāka, nekā šobrīd? Un galu
galā – vai tad jūsu laulības pamats būs šīs te materiālās
lietas un dārgas kāzas, nevis mīlestība?
Otrkārt,
tā ir izvairīšanās no atbildības. Dzīvošana nereģistrētā
kopdzīvē tev neuzliek nekādu atbildību. Tu neesi otram neko
solījis Dieva priekšā, tu neesi neko parakstījis, kā arī nekas
tev nav juridiski kopīgs. Jebkurā brīdī tu vari ,,pacelt
cepuri’’ un iet, kur vēlies. Nav nopietna iemesla cīnīties
pret kādām lielākām problēmām.
Treškārt,
tas ir mīlestības trūkums. Mīlestību cilvēks izrāda dažādos
veidos, un viens no tiem ir arī apliecinot to ar savu solījumu un
parakstu, ka apstiprina, ka tavi nolūki attiecībā uz šo otru
cilvēku ir patiešām nopietni, un paredzēti visam mūžam.
Laulībai ir jābūt izturīgam cietoksnim, kas var pārvarēt
visādus uzbrukumus. Šis cietoksnis ir jāceļ ar mīlestību (visa
mūža garumā). Ja mīlestības pietrūkst, tad cietoksnis (laulība)
tā arī netiek sākts celt. Ceturtkārt, visi dzīvo kopā tāpat,
tas ir mūsdienīgi. Kādēļ man pret to attiekties savādāk, ja
man apkārtējie to neuztver, kā kaut ko patiešām vērtīgu.
