Aivars Berkolds: “Mūsu ģimenē drīzumā gaidāms otrs bērniņš, tā man būs visskaistākā dāvana.”
Beļavas pagasta iedzīvotājs Aivars Berkolds, kurš vārdadienu svinēja vakar, atzīst, ka nemaz nezina, kāpēc vecāki viņam ir izvēlējušies šādu vārdu, taču viņš domā, ka pie sava vārda ir ticis tādēļ, ka tas tolaik ir bijis populārs vārds. Vairākiem viņa vienaudžiem un draugiem arī ir šāds vārds.
A.Berkolds nemīl plašas svinības. Tiesa, nereti viņš savas vārdadienas svinības apvieno ar dēla Riharda svētkiem. 7.februārī viņa dēlēns svinēs sesto dzimšanas dienu un arī vārdadienu.
“Mūsu ģimenē drīzumā gaidāms arī otrs bērniņš – dēliņš, tā man būs visskaistākā vārdadienas dāvana. Mazulim ir jābūt klāt jau tuvākajās dienās. Interesanti, ka ārsti arī otram dēliņam datumu ir nolikuši 7.februārī. Esmu ļoti priecīgs, ka man jau būs divi dēli – domāju, ka katrs vīrietis par to priecājas. Varbūt kādreiz varēs padomāt arī par meitiņu, kuru lutināt,” saka Aivars.
Sportiska ģimene
Aivars gulbeniešiem ir pazīstams kā hokeja komandas “Rubate” hokejists. Viņš atklāj, ka nodarbojas ne tikai ar hokeju, bet arī ar citiem sporta veidiem un viņam būtu vieglāk nosaukt tos sporta veidus, kas viņam nepatīk, taču hokejā viennozīmīgi viņš ir visvairāk sasniedzis.
“Ar visiem sporta veidiem es gan esmu nodarbojies tikai amatieru līmenī, taču var teikt, ka ar sportu ir saistīta visa mana dzīve. Tas ir mans dzīves aicinājums,” saka gaviļnieks.
Viņš spriež, ka varbūt vajadzējis mēģināt sasniegt arī kaut ko vairāk, attīstīties tālāk, taču acīmredzot nebija lemts. “Varbūt pašam pietrūka gribasspēka, varbūt izvēlējos citas prioritātes – skolu, darbu, tagad arī ģimeni. Lai gan vispār mums ir sportiska ģimene. Sieva ir sporta skolotāja un arī Rihards jau sāk izrādīt interesi par sportu. Varbūt viņš realizēs manas nerealizētās iespējas, bet es viņam varēšu nodot savu pieredzi,” saka Aivars.
Sports norūda cilvēku
Hokeju Aivars spēlē jau kopš sešiem gadiem.
“Hokeja tradīcijas Beļavā savulaik sāka attīstīt skolotāja Anna Klinklāva. Pēc tam tas tika nodots no paaudzes paaudzē. Droši vien arī es pats tāpēc sāku spēlēt hokeju. Pēc tam pa vidu bija pārtraukums kādi četri pieci gadi, aizgāju mācīties uz tehnikumu, bet deviņdesmito gadu beigās mēs kādi pieci seši gulbenieši atsākām spēlēt kopā ar Madonas komandu. Pēc tam sekoja Daugavpils, Rīga, Jelgava, Ogre. Esmu spēlējis visur kur,” stāsta Aivars.
“Rubates” komandā viņš ir arī līderis. “Tas droši vien ir tāpēc, ka man jau ir tik liela pieredze hokejā,” vērtē beļavietis.
Aivars uzskata, ka sports ir nepieciešams katram cilvēkam. “Tas norūda, sagatavo dzīvei, palīdz cīnīties par saviem mērķiem, jo dzīvē ir daudz mērķu, kas jāsasniedz.”
