Tiem, kas vēl nezina, gribu pastāstīt, ka suņi aug pat ne pa dienām, bet pa stundām. Es jau sāku saspicēt ausis. Cilvēki vēro mani un prāto: “Nezin, vai Dzirkstītei visbeidzot būs stāvas ausis?” Es tās spicēju, cik varu. Tās jau ir pamatīgi saslējušās uz augšu, bet… pārāl lielas, lai es tās turētu uz gaisā kā mūsmāju kaķim Rikam vai vilkam no meža. Tās atkal krīt lejup… Pļek. Kā pankūkas. Toties, kad es guļu uz plikas grīdas, kā man ļoti patīk, ausis saslienas slīpi. Un visi mājās tad mani saukā par zaķīti.
Par zaķīti mani saukāja arī “Dzirksteles” redakcijā, kur ciemos biju ieradusies 30.decembrī. Visi brīnījās par to, kā esmu izaugusi. Ak, es nebiju redakcijā degunu rādījusi labi ja nedēļu! Toties vēl labi atcerējos kā katrs darbinieks smaržo un kā visi mani mīl. Redakcijas ļaudis man uzdāvināja bumbiņu, ko es tagad dzenāju mājās zem eglītes.
Tajā pašā dienā es piedzīvoju savu pirmo šprici mūžā. Es neraudāju. Toties, kad veterinārārste Elita Lesiņa man otrreiz mūžā grieza nagus, es iegaudojos tā, ka notrīcēja aptiekas jumts. Dakterīte teica, ka es esot izlutināta meitene. Bet, kad kāda cita suņa saimniekus, kuru visi sauc par Vili Razminoviču, ieminējās, ka man jānolako nagi, nomierinājos. Jo esmu taču īsta dāma. Vismaz tā tieku audzināta.
Jā, atceļā uz mājām, ciplodama pa parku, es dzinu pēdas garāmgājējiem un domāju par to, kāpēc bija vajadzīga šprice. Man stāsta, ka arī Latvijas ekonomikai tikšot piešpricētas finanses. Tas palīdzēšot valstij kļūt stiprākai un nostāties uz savām kājām. Nu gluži kā man! Manējā šprice arī nostiprināšot manu suņa imunitāti pret vīrusiem un citām suņu kaitēm. Re, katram lai tiek pa tādai špricei un visi jaunajā gadā būs veseli un laimīgi! Auuuuuuuuuuuu………… Vau, vau, vau. Lai visi ir priecīgi kā es!
