Suņi tiek diskriminēti. Mums nav atļauts skriet pa ielu vieniem pašiem. Bet kāpēc mūsu saimnieki drīkst staigāt mez mums? Mēs, suņi, labprāt savus saimniekus vestu pavadiņā pastaigāties līdz darbam un atkal mājās, uz veikalu, uz parku. Mēs atļautu saviem saimniekiem paskraidīt vienīgi iežogotā teritorijā. Tā saucamajā suņu tualetē, ko ierīkojusi pašvaldība. Hm. Vaffff.
Es, protams, jokoju. Pa suņu modei. Patiesībā mēs, suņi, nicinām likumus un nereti aizbēgam no saimnieka, no mājām, noraujamies no pavadiņas vai ķēdes. Tā mēs izraujamies brīvībā kaut uz mirkli.
Klausījos es te Intaru Busuli, kā viņš dungo, piedodiet, kauc par sastrēgumu. Dungos arī “Eirovīzijā”. Es jums teikšu, ka cilvēki ir kā suņi. Nē, viņi ir daudz sl… Piedodiet, viņi ir daudz atkarīgāki no pavadiņas vai ķēdes nekā mēs, suņi. Cilvēki nevar dzīvot bez algas, bez naudas, bez savām materiālajām, tradicionālajām, emocionālajām, virtuālajām, vizualizētajām un nereāli narkotiskajām atkarībām. Atkarīgi no varas hierarhijas. No siltuma. No karstas zupas. No līdzcilvēku smaidiem, kas varbūt ir tikai izlikšanās, pieklājība. Vienalga. Atkarīgi no sastrēgumiem uz šosejas, kad jāsteidzas uz darbu rītos un kad jātiek mājās vakaros. Rrrrrr
Kā gribas uz mežu. Un dzīvot kā vilkam. Brīvam un nepieradinātam. Kaut vai tikai vienu dienu gadā! To novēlu arī jums, cilvēki! Lai arī jums ir ausis kā štiki un acis pat naktī ceļu rāda! Ejiet tuvāk Latvijas dabai un dabiskajai Latvijai. Ka viņu vilks, to vizuālizēto pastāvēšanu Eiropā. Lai Latvija pastāv un top stipra pati par sevi! Vai tad nevaram vai varam?
