Man patīk 4.maiju vienkārši dēvēt par Neatkarības dienu. Tas labāk saprotams arī tiem ļaudīm, kas parasti maldās Latvijas svinamo un atzīmējamo dienu labirintos.
Labi atceros 1990.gada 4.maiju. Neaizmirstami skati televīzijā ar cilvēku smaidiem, puķēm un asarām, sagaidot toreizējās Augstākās padomes deputātus, kas nobalsojuši par Latvijas neatkarību. Protams, tās ir spilgtas emocijas un tādas jau parasti iespiežas prātā. Paliek atmiņā arī tāpēc, ka pati esmu piedzīvojusi šīs vēstures krustceles, un atzīstos, ka toreiz pat savā jaunības maksimālismā bija grūti noticēt, ka latvieši spēs atkal izcīnīt paši savu valsti. Tāpēc man 4.maijs ir tāds īpašs datums – tā ir manas Latvijas dzimšanas diena.
Interesanti, ja atskatās uz šiem neatkarības gadiem, cik reizes vēl deputātus ļaudis ir sagaidījuši ar asarām un puķēm pie Saeimas nama? Tā teikt, rozā brilles nokrīt un sākas rūgtā ikdiena. Taču atceros kādreiz kāda latviešu emigranta teikto: lai cik lielā labklājībā dzīvotu, tik ļoti sāp sirds, ka mūža nogalē saproti, ka nejūties īsti piederīgs ne dzimtenei, ne mītnes zemei. Tāpat par to runā arī šodien tie, kas atstājuši Latviju labākas peļņas meklējumos. Ir šī valsts mums svarīga, tas ir ielikts gēnos un par spīti grūtībām lielākā daļa tautiešu vēlas šeit dzīvot un strādāt! Lai saulaina mums visiem Neatkarības diena!
