Stāmerieniete Aiva Rēdere ik gadu pati uz Jāņiem sien sieru. Tā viņas ģimenē ir tradīcija kopš senām dienām. A.Rēdere sieru iemācījās siet jau pamatskolas laikā. “To man jau pamatskolas laikā iemācīja siet vecmāmiņa. Mans tētis bija Jānis un vecaistēvs arī. Tie mums vienmēr ir bijuši ģimenes svētki. Uz Jāņiem siers tika siets vairumā. Tad arī to māku noskatīju, tagad to jau esmu nodevusi tālāk arī saviem bērniem, kaimiņiem un radiem,” stāsta Aiva.
Saimniece stāsta, ka šobrīd moderni ir siet “ātros” sierus, tiem var pievienot dažādas garšvielas, dilles, rozīnes, aprikozes. Arī viņa pati šogad ir izmēģinājusi siet “ātro” sieru, taču daudz labāk viņai patīk siet pēc senajām metodēm un receptēm. “Saraudzēju pienu, atsildu biezpienu. Karsēju pienu katlā, uzvāru to gandrīz līdz vārīšanās temperatūrai, tad lieku iekšā biezpiena masu samīcītu ar olām, pievienoju sāli, ķimenes. Tas viss notiek, vadoties pēc izjūtām,” atzīst A.Rēdere.
“Man ir sertificēta bioloģiskā saimniecība. Tagad es zinu, ko ēd un dzer mani bērni. Es cenšos pasargāt savu ģimeni un tuvos cilvēkus. Prieks ir arī par to, ka varu paiet garām veikalā piena produktu vitrīnai,” saka Aiva. Saimniekot ar lopiem viņai dažādas gudrības mācījusi vīra krustmāte. “Viņa mācīja, ka Līgosvētkos pītie vainagi ir jāsaglabā un nākamajā gadā, kad gotiņa atnesas, ir jādod viņai apēst. Tas veicinot auglību, gotiņai būšot arī daudz piena,” stāsta Aiva, piebilstot, ka viņa vienmēr ir vadījusies pēc senču gudrībām.
