Es visu laiku domāju par to, vai mana sieva patiešām ir tāda maita – visu mūžu šļūkusi un pratusi to meistarīgi noslēpt? Vai arī viņa gluži vienkārši iemīlējusies citā vīrietī, kļuvusi pavirša, zaudējusi modrību? Bet varbūt viņa grib tikt no manis vaļā, nespēj man to pateikt tieši, tāpēc izmetusi ēsmu – izlikusi mājās redzamās vietās suvenīrus no dažādām viesnīcām, kuras ir apmeklējusi bez manis (protams, jo es to nevarētu būt aizmirsis!). Ko gan viņa viena naktī darītu “Reval hotel”, ja gadījies aizķerties Rīgā? Bet tas bija mūsu abu sapnis – pavadīt nakti tur luksus numurā!
Vispirms es pamanīju zīmīgas šķiltavas, tad vēl vienas, vēl… Bukletus. Vizītkartes. Vai mani pārņēma greizsirdība? Drīzāk nožēla, tad dusmas, pat naids! Pa kuru laiku viņa to paspēja?! Ak, jā, kamēr it kā brauca pēc preces veikalam, tikmēr nomenedžēja sev arī mīlas priekus!
Es nespēju sievai pajautāt. Ko viņa man paskaidrotu? Ka vairs nemīl mani. To dzirdēt man gribējās vismazāk. Ienāca prātā doma nolīgt privātdetektīvu, bet… tas viss bija nevajadzīgi, kad nākamajā tuvības reizē es burtiski sajutu: viņai ir cits. Viņa negribēja, lai skūpstu uz lūpām, lai ar mēli pieskaros krūtīm. Viņa izvairījās no baigām un mēs nebeidzām nekā. Nekādas ieinteresētības no viņas puses un arī es salūzu. Aizgāju pīpēt uz virtuvi. Bet viņa gāja mazgāties. Nekad agrāk šādos brīžos viņa nebija to darījusi.
Ko man darīt? Gaidīt, kad viņai tas pāries un man atkal būs mana mīļā, vecā, labā, seksīgā večiņa? Sievai drīz būs 40. Es tā biju cerējis, ka savu otrās jaunības trakumu viņa atdos man. Bet ja nu viņa turpinās mani krāpt? Es negribu būt vīrs ar ragiem.
