Pirms došanās atvaļinājumā man bija iespējams paviesoties pie vairākiem cilvēkiem, lai kopīgi priecātos par viņu krāšņajām puķu dobēm un balkoniem “Dzirksteles” rīkotajā konkursā. Šīs ciemošanās bija kārtējais uzskatāmais apliecinājums tam, ka, darāmajā ieliekot sirds mīlestību, viss izdodas.
Apbrīnojami, kā šie cilvēki, kas rada skaisto sev apkārt, runā par katru augu dobē, par katru taciņu pāri pagalmam, kā satraukuma pārpilni gaida uzziedam līdz šim neredzētu puķi. “Nav laika slimot, mani gaida puķes. Tās ir manas labākās zāles,” bilst sirma kundze.
Noraugos, kā viņa ar skatienu noglāsta savus lolojumus. Jauna sieviete uz balkona ar mīlestību veido pasauli savai sirdij. Izrādās, ka nemaz nevajag daudz, lai radītu šādu pasauli. Ir vajadzīga tikai mīlestība, kas liek mosties agri no rīta un doties sasveicināties ar ziedu krāšņumu.
“Esmu vajadzīga savām puķēm,” ar pārliecību saka vēl kāds. Arī lai spētu būtu kādam vajadzīgs, ir vajadzīga mīlestība. Iedomājos, ja šiem dabas skaistuma mīlētājiem un kopējiem rastos arvien vairāk sekotāju, cik skaista būtu mūsu Latvija. Bieži sev jautājam, kas tad ir mīlestība.
Manuprāt, visprecīzāk uz to ir atbildējis mācītājs Juris Rubenis, sakot, ka mīlestība ir dzīves gudrība, bet mīlošs cilvēks – gudrs cilvēks. Tā patiesi ir gudrība – katru visniecīgāko darbu paveikt ar mīlestību, katru dienu izdzīvot ar mīlestību, katru cilvēku uzklausīt ar mīlestību, katru pārinodarījumu piedot, ņemot talkā mīlestību, katru notikumu pieņemt un izdzīvot ar mīlestību. Tieši tādēļ, ka dažkārt šķiet neiespējami visu mīlēt, mīlestība ir vislielākā dzīves gudrība.
