Gulbenietis Edvīns Pumpurs, pašam negaidot, Gulbenes pilsētas 81.jubilejai veltītajā pasākumā tika sumināts kā “Sirsnīgākais priekšnieks”
Viņa nelielais individuālā uzņēmuma “Kaupēns” kolektīvs, kurā strādā tikai trīs cilvēki, par Edvīnu bija uzrakstījis sirsnīgu vēstuli. Par darbu, cilvēkiem un sirsnību izvaicājām arī Edvīnu.
– Kas ir vajadzīgs, lai par cilvēku citi teiktu, ka viņš ir sirsnīgs?
– Neesmu par to domājis, bet, kontaktējoties ar cilvēkiem, nekad neizliekos labāks. Smaids, labs un atzinīgs vārds, joks, kā arī sirsnība cilvēkam naudu nemaksā kāpēc ar to skopoties? Pēc rakstura esmu optimists. Optimismu cenšos saglabāt jebkurā dzīves situācijā, jo tas palīdz pārvarēt problēmas. Vienmēr, kad kāds vaicā, kā man klājas, ir tikai viena atbilde: “Labi!” Tas nekas, ja arī nepatikšanu tobrīd ir “pilna cepure”.
– Pastāstiet par savu kolektīvu!
– Sākoties Atmodas laikam, lielākā daļa cilvēku palika savās darba vietas. Es tolaik strādāju Gulbenes Patērētāju biedrībā. Ar autoveikalu piegādāju cilvēkiem pārtiku un pirmās nepieciešamības preces. Biju gan šoferis, gan pārdevējs. Biedrībai likvidējoties, nolēmu, ka man ir pietiekama pieredze, lai šo darbu turpinātu. Cilvēks jau savā būtībā vislabāk iet pa jau iemītu un zināmu taciņu, kāpēc meklēt citu ceļu? 1993.gadā nodibināju individuālo uzņēmumu “Kaupēns”, kurā šodien strādā pārdevēja Vija Nogobode, šoferis Guntis Zariņš un grāmatvede Jeļena Ļeonoviča. Man ir labi cilvēki, uz kuriem varu droši paļauties. Viņi, kā mēdz sacīt, ir “vecā rauga” cilvēki, kuri ir precīzi un citu cilvēku laiku cienoši. Ja no rīta pulksten septiņos ir jāsāk darbs, tad citādāk nevar būt.
– Kāpēc uzņēmumam esat izraudzījies nosaukumu “Kaupēns”?
– (Smejas) Man ļoti patīk dziesma par Kaupēnu. Īpaši tās vārdi par to, ka “labāk es kā puika mirstu, nekā draugus nododu”. Vai tad nav labs nosaukums? Tad, kad nāksies veidot SIA, tad nosaukums būs “Kaupēns & Co”.
– Cik pagastos iegriežas jūsu autoveikals?
– Apkalpojam Stradu, Litenes, Kalnienas, Stāmerienas, Daukstu, Tirzas, Adulienas un daļu Beļavas iedzīvotāju. Dienā vidēji tiek nobraukti apmēram 80 kilometri. Protams, man ir arī konkurenti, bet uz viņiem niknu prātu neturu. Šodien dzīvot un pelnīt grib visi. Arī mans autoveikals pie lauku ļaudīm brauc katru dienu. Tas nepiestāj tikai lielceļu malā, bet, cik vien tas ir iespējams, iebrauc gandrīz katrā mājā. Diemžēl lielākoties laukos dzīvo gados vecāki ļaudis, tāpēc katru gadu pircēju skaits samazinās. Gadās, ka iebraucam pagalmā, bet cilvēks saka, ka viņam nav naudas. Apsolām, ka atbrauksim tad, kad viņam tā nauda būs. Dažreiz maizi vai kādu citu pārtikas produktu iedodam uz kredīta, jo cilvēkam taču ir jāēd. Esam ielāgojuši, kādus produktus katrā konkrētā vietā ļaudis pirks. Tikai tad autoveikalam ir nozīme, ja cilvēkam no laukiem nav jābrauc uz pilsētu pēc piena, biezpiena, maizes, desas, konserviem un cita.
– Vai autoveikals joprojām laukos, īpaši pagastu nomalēs, ir notikums?
– Nu, kā gan citādi. Mūs gaidot, kaimiņš satiek kaimiņu, uzzina jaunumus, izsūdz savas bēdas un priekus, izvaicā, cik lopu kūtī, kas dārzā izaudzis, kā pilsētā dzīvo bērni un tamlīdzīgi. Kādreiz, kad pats braucu ar autoveikalu, par to, kas notiek Gulbenē, lielākoties uzzināju laukos.
– Jums ir iespējams pārliecināties, kādā stāvoklī ir lauku ceļi?
– Slikti, dažviet pat ļoti slikti. Lai gan pārdevēja Vija uzstāj, ka par katru cenu ir jāiebrauc mājas pagalmā, jo cilvēki taču gaida, tomēr šoferim Gunāram esmu teicis, lai Viju vienmēr neklausa. Ja redz, ka izbraukt nebūs iespējams, neko nepadarīt. Ir bijuši gadījumi, ka autoveikals iestieg, bet tuvējā apkārtnē nav traktora, kas varētu to izvilkt no dubļiem. Labi, ka man vēl kalpo vecais “GAZ” 53. “Ēd” daudz degvielas, tomēr visur “iet cauri”. Esmu jau iecerējis iegādāties jaunu automašīnu, lai cilvēkiem būtu ērtāk strādāt. Kas es būšu par sirsnīgu priekšnieku, ja neturēšu rūpes par saviem padotajiem? Arī termokastes esmu iegādājies, lai vasarā varētu pārvadāt ātri bojājušos pārtiku.
– Kā uztverat izteikumus par bezdarbu, bezizeju un krīzi?
– Tas viss ir muļķības! Visi meklē, kur un kā kaut ko ietaupīt, bet es krīzes dēļ nedomāju savus izdevumus samazināt. Tā vietā domāšu, kā papildus kaut ko nopelnīt. Sievietēm darbu, iespējams, ir grūtāk sameklēt, bet, ja vīrietis žēlojas, ka nav darba, tad viņš ir vai nu dumjš, vai slinks. Ja vīrietis nevar uzturēt ģimeni, tad lai viņš naktīs neguļ, bet domā, ko varētu darīt. Vēl ir tik daudz brīvu nišu arī Gulbenē. Ja cilvēks citādāk nevar nopelnīt, tad lai staigā pa privātmāju rajoniem un piedāvā savu palīdzību vecākiem cilvēkiem, kuri paši to nespēj, notīrīt sniegu no ietves. Tante vai onkulis no savas nelielās pensijas piecdesmit santīmus atlicinās par darbu. Iznāks ne tikai maizei vien. Bet ir daļa cilvēku, kuri nemaz negrib strādāt. Tu viņiem soli par sarga vietu maksāt simts latus, bet tas viņiem šķiet pārāk maz, tāpēc labāk sēdēs mājās un prasīs naudu sievai, kura raujas divos darbos un vēl gādā par ģimeni. Vajag pētīt tirgu, cik vien tas ir iespējams. Ja neko citu izdomāt nevar, tad slotas vismaz var sasiet un pārdot. Pats grasos izņemt licenci, lai veiktu taksometra pakalpojumus. Ar pavisam vienkāršu darbu ir iespējams gan nopelnīt, gan Latviju sakopt. Vienmēr esmu bijis nacionālists. Arī tagad ticu, ka Latvijai pienāks atkal labi laiki.
– Kā vērtējat faktu, ka daudzi meklē darba iespējas ārzemēs?
– Uzskatu, ka šie cilvēki izvēlas vieglāko ceļu. Man personīgi nepatīk citas valstis, tāpēc pat iedomāties nevaru, ka varētu izmēģināt laimi ārzemēs. Pat tad, kad vinnēju ceļojumu par brīvu, laimestu uzdāvināju radiniecei. Protams, arī saviem bērniem es ieteiktu palikt Latvijā, bet viņi jau pieņems paši savus lēmumus. No mammas esmu pārmantojis uzskatu, ka cilvēka dzīvē galvenais ir cieņa, nevis nauda. Arī es daru to, kas man patīk, nevis kļūstu par vergu naudai. Mans darbs ir arī mans vaļasprieks. Pēc horoskopa esmu Auns, kurš dzimis Tīģera gadā, tāpēc man nepatīk, ja kāds sāk mani komandēt. Ja tieku aizskarts, tieši pasaku, ko par cilvēku domāju. Tā ir vieglāk dzīvot, nekā nēsāt sevī aizvainojumu. Man tiešums netraucē saprasties ar cilvēkiem. Arī skaļa dusmu izpausme neko nedod. Visu var pateikt stingri un nopietni. Ir reizes, kad ir jāsaprot otrs cilvēks pat tad, ja arī viņam “paslīdējusi kāja”. Tur jau slēpjas tā sirsnība. Vismaz es tā domāju.
Vēstule
” Mums nav nedz skaista, silta biroja, nedz izcila ofisa, taču mums ir radošs, sirsnīgs, atsaucīgs priekšnieks. Cilvēks ar humoru, dvēseles siltumu un rūpēm par citiem. Priekšnieks, kuram nav vajadzīga skaista sekretāre ar augstiem papēžiem, ne arī dārga automašīna. (:) Edvīna sirds siltumu, izveicību darbā, jūt daudzi mūsu rajona attālo nomaļu iedzīvotāji, kurus jau daudzus gadus aprūpē mūsu autoveikals. (:) Pie viņa var griezties ar jebkuru jautājumu vai ierosinājumu. Viss tiek uzklausīts, apdomāts atrisināts. Arī ārpus darba soļiem esam izjutuši Edvīna atvērto sirdi. Viņš mūs atceras svētku reizēs, izpalīdz rūpju dienās un bēdās. Mums viņš ir pats profesionālākais un sirsnīgākais priekšnieks! Paldies viņam par to!”
