Māris Sarma: “Ziemassvētku sprediķis dzimst kā bērns.”
Gaidot baltus šos Ziemassvētkus un bažīgi domājot par nākamo gadu ar tā taupības režīmu, “Dzirkstele” uz sarunu aicinājusi Gulbenes luterāņu draudzes mācītāju Māri Sarmu, kuram šie ir jau ceturtie Ziemassvētki šajā pilsētā. M.Sarma saka, ka “šis viņam vienmēr ir mokošs laiks, kad Ziemassvētku sprediķis dzimst kā bērns”. Viņš ir uzmanīgs ar vārdiem, jo uzskata, ka tie materializējas.
– Šie Ziemassvētki, šķiet, būs balti…
– Ziemassvētku laikā gadu no gada ir pilnas baznīcas ļaužu. Paiet svētki un baznīcas atkal ir tukšas. Man liekas, ka mēs esam iemācījušies svētkus svinēt kā eksotisku rituālu. Un nekas neaizķeras dziļāk dvēselē. Ziemassvētki nav aicinājums izbērt dāvanu maisu pār galvām. Ziemassvētki ir aicinājums atrast un palikt pie atrastā. Pārāk ilgi, svinot Dieva piedzimšanas svētkus, mēs esam pievērsuši uzmanību tieši sniegam un naudai. Ja Dievs tagad mums šīs divas lietas atņem, tad cilvēki ir apjukumā. Par ko tagad priecāties? Tad varbūt viņi ierauga Kristu. Piespiedu kārtā. Vai nu tad tas prieks būs vai arī tā nebūs vispār.
– Galdi vairs nelūzīs no pārpilnības…
– Jā. Gavēnis nāk kā svētība. Būs arī sniegs un būs arī nauda atpakaļ. Taču šis laiks mūs pamodina. Liek atteikties no ierastā Ziemassvētku rituāla un ieraudzīt svētku saturu. Svētki ir domāti tam, lai atcerētos būtiskāko dzīvē, nevis lai piedzertos un ārēji līksmotos. Būdami bezizejas situācijā šajos krīzes apstākļos, mēs par jaunu pārvērtējam priekus, dzīvi, būtisko un meklējam būtisko. Tas ir labs laiks. Dievs mums māj no debesīm un it kā saka: “Hello, es arī šeit esmu!” Sniegs un nauda ir kā eglīšu rota un citi atkritumi, kas paliek pāri līdz ar svētku svinēšanas beigām.
Nesen, sēdēdams zobārsta pacienta krēslā, biju spiests noklausīties kādu sarunu. Mana mute tobrīd bija vaļā un es neko nevarēju runāt. Tikai klausījos. Vispirms bija saruna par to, cik jauki un lieliski ir Helovīna svētki. Pēc tam uzreiz turpināja runāt par Ziemassvētkiem. Nopratu, ka runātājiem Ziemassvētki ir kā cits Helovīns, tikai ar tādu atšķirību, ka vienos svētkos pārģērbjamies par velniem, bet otros – jūtamies kā eņģeļi.
Mēs sasodīti esam iemācījušies priecāties par svētkiem, neaptverot to būtību.
– Daudzi šajos dārgajos laikos sēdēs pie pustukšiem svētku galdiem, jo maki ir tukši.
– Es meklēju Bībelē, ko tā saka par dārgajiem laikiem, kas mums visiem stāv priekšā. Atradu. Baznīcai ir, ko teikt par tādu nopietnu krīzes situāciju, kāda ir piemeklējusi mūs visus. Ījaba grāmatas, 5.nodaļā teikts: “Tā tu drīkstēsi smieties par postu un dārgiem laikiem, un no lauku zvēriem tev nebūs ko bīties, jo tev ir sava draudzība ar tīruma akmeņiem.” Un vēl ir teikts: “Svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca, tāpēc nenonicini tā Visuvarenā pārmācību, jo viņš gan ievaino, bet arī pārsien.”
– Šodien jau un rīt vēl vairāk būs cilvēku, kas ar godīgi nopelnītu algu nevar savilkt galus. Ko darīt?
– Izeja ir. Tā ir elementāra cilvēkmīlestība. Konkrēts piemērs. Viens uzņēmējs, kas gribēja būt anonīms, apņēmās vienu gadu uzturēt vienu luterāņu mācītāju. Mācītāja katru mēnesi saņēma algu un nezināja, kas to maksā. Viņa šo palīdzību saņēma ar pateicību un asarām acīs, jo tas bija ļoti grūts laiks – pirms luterāņu mācītāju algas reformas. Ja katrs “biezais” uzņemtos kaut vai vienu gadu rūpēties tikai par vienu cilvēku… Palīdzēsim cits citam – tā ir atbilde, ko Bībele mums sniedz šajos laikos. Ebreji, dzīvodami Vecās Derības sabiedrībā, šo principu pielieto ikdienā. Ebrejs var būt trūcīgs, bet ne nabadzīgs. Kā šajā tautā cilvēki cits citu atbalsta! Ebrejs cits citam ir ebrejs. Tas viņiem ir asinīs.
– Vai latviešiem ir citādāk?
– Varam mainīties. Tas ir reāli. Varam palīdzēt cits citam anonīmi, nebazūnējot. Vajag tikai ieraudzīt cits citu. Mīlēt savu tuvāko. Tāpēc, ka tas ir tautas brālis vai māsa jeb vienkārši tāpēc, ka cilvēks. Gribu iedrošināt arī bagātos cilvēkus tā darīt, jo tas dod iespēju sajust to, kā sirds gavilē.
Esmu dzirdējis par bagātiem cilvēkiem, kas trūcīgai ģimenei nopērk veļas mazgājamo mašīnu, turklāt nevis lietotu, bet pilnīgi jaunu. Apkārt ir tik daudz trīcīgu bērnu, kuriem šajos Ziemassvētkos nebūs nevienas dāvanas.
– Nav jāmeklē tālu cilvēks, kuram palīdzēt. Iespējams, šis cilvēks vai ģimene ir kaimiņos.
– Ja mēs palīdzētu cits citam, tad nevajadzētu rīkot akcijas. Tā būtu ikdiena. Ja šādā stilā ļaudis dzīvotu visā Eiropā, tad vispār nekādas krīzes mums nebūtu. Protams, katrai krīzei apakšā ir skaitļi, finanses, pragmatiski apsvērumi. Bet garīgie krīzes iemesli ir alkatība un vienaldzība citam pret citu.
Bībele ir devusi universālus likumus, kurus ievērojot šī pasaule var eksistēt mīlestībā, bez konfliktiem un krīzēm. Ja vien mēs laikus vēlētos sadzirdēt to.
– Šis laiks vienu paceļ, otru samīda. Kāpēc tā?
– Cilvēki savā dzīvē lēmumus pieņem paši. Daudzos gadījumos šie lēmumi ir tādi, par kuriem Dieva baušļi saka: grēks. Veidojot ģimeni, dibinot dzīvi uz noteiktām vērtībām mēs gadu gaitā izjūtam sekas atkarībā no tā, kādas bijušas mūsu izvēles. Baznīcā cilvēki nāk uz privātu grēksūdzi, pārrunā savu dzīvi. Tad viņi redz, ka liela daļa problēmu ir iepriekš izdarīto izvēļu rezultāts. Sakārtojot savu dzīvi, viss mainās pozitīvajā virzienā. Varbūt tādā ziņā krīze katra cilvēka privātajā dzīvē un ekonomikā kopumā ir noderīga, jo liek mums meklēt cēloņus, analizēt, mainīties. Es rosinātu nenokārt degunu. Atbildes ir. Dievam ir, ko teikt katram no mums. Ikviens, kas uz viņu savas cerības liek, nepaliek kaunā.
– Cits saka: jā es reiz nonākšu ellē. Nu un tad? Daru, kā gribu!
– Ja tas cilvēks kaut reizi redzētu elles realitāti, viņš pats sev mēli nokostu par tādiem vārdiem.
– Vai katrs, kas vēlas rast atbildes baznīcā, var nākt un jautāt?
– Esmu pieejams cilvēkiem. Atvērts. Esmu Gulbenē. Man ir interesanti sarunāties ar cilvēku, ar kuru var diskutēt, veidot dialogu. Vajag atmest bailes un meklēt atbildes. Cilvēki var zvanīt, atnākt, satikties. Jāsaprot, ka baznīca – tā nav ātro atbilžu vieta. Baznīca ir pamatīgo atbilžu vieta. Tajā pašā laikā tā nepalīdzēs pielāpīt veco dzīvi un turpināt to tādā pašā garā. Baznīca cilvēkam palīdz izmanīt dzīvi, veidot to uz citiem pamatiem.
