Toreiz, kad zāle bija zaļāka un valdīja Kārlis Ulmanis…. Kas tad īsti viņš bija? Nevienam nav viennozīmīgas atbildes, jāatzīst, ka emocionalā līmenī latviešu tauta (vismaz nospiedošais tās vairākums) uzskata, ka šis cilvēks ir visu laiku labākais Latvijas vadītājs un glābējs. Viņš tiek piesaukts vairākas reizes gadā un viņa glorifikācijas kulminācijas ir tieši ekonomiski smagākajos periodos. Bet kas tad viņs ir Izcils vadonis un brīvības cīnītājs, vai gļēvulis un neatkarības pazudinātājs?
Nedaudz par Ulmaņa jaunību! Dzimis 1877 gadā, 1896. gada pabeidzis Jelgavas pilsētas reālskolu. Pēc tam devies mācīties daudzās dažādās skolas Eiropā, kuras tā arī nav pabeidzis, līdz 1905. gada revolūcijas periodikā publicē nacionālistiskus rakstus, kuru dēļ spiests doties trimdā. Viņš gan nedodas kā daudzi tā laika aktīvie politikas darboņi uz Šveici, lai turpinātu vērsties pret Krievijas Impērijas vadību. Ulmanis šaja laikā dodas meklēt laimi ASV, kur viņš strādā dažādus gadījuma darbus līdz 1908. gadā uzsāk studijas Linkolnas Universitātē un 1909. gadā tās arī pabeidz, un iegūst agrikultūras zinātņu bakalaura grādu. Pēc tam viņš nopērk piensaimniecību un iekuļas parādos ar kuriem netiek galā un piensaimniecība bankrotē. Iespējams tāpēc reaģējot uz cara 1913. gada amnestiju at griežas Krievijas Impērijā.
Fakts ir tāds, Kārlis Ulmanis pēc savas atgriešanās dzimtenē vairs ne tik kūtri iesaistās politikā. Viņš strādā par lauksaimniecības žurnāla redaktoru un sākoties karam dažādās bēgļu apgādāšanas un palīdzības organizācijās, līdz kļūst par bēgļu apgādāšānas komitejas valdes locekli 1916. gadā un 1917. gada aprīlī tiek ievēlēts par
Vidzemes guberņas pagaidu komisāra vietnieku un piedalās Latviešu Zemnieku savienības dibināšanā. 1918. gadā kļūst par Latvijas Tautas Padomes Ministru prezidentu. Pēc tam viņš kļūst par LR Ministru prezidentu, kura amatā viņš ir pabijis 5 reizes. Tā viss notiek līdz pasaule piedzīvo vienu no lielākajām pasaules krīzēm, kuras rezultātā Ulmanis zaudē gan varu, gan autoritāti un nolemj ar armijas virspavēlniecību un savu vadītā kabineta palīdzību pēc Lietuvas un Igaunijas un citu valstu piemēra veikt apvērsumu un izveidot savu autoritāro režīmu. Kas balstās uz Ulmaņa patmīlību un personību, kuras kults tiek veidots pēc labākajiem ārvalstu piemēriem, principā, pārak tālu piemēri jāmeklē nav. Ir gan Ulmaņa bildes visās iespējamajās vietās, gan kopīgas dzimšanas dienas svinības, gan bērni, kas izstiepuši rokas 45% leņkī virs galvas sveic Ulmani un gaida ko nu lielais vadoni teiks. Ulmanis noteikti bija egocentrisks un patmīlīgs tips, kas visādi centās attaisnot sevi par Satversmes apturēšanu. Savā vēstījumā Latvijas neatkarības 20.gadadienā, 1938.gada 18.novembrī, Ulmanis sacīja: “Darba, enerģijas un arī panākumu bagāti bija taisni pirmie gadi pēc Brīvības cīņu izbeigšanas. Bet tad nāca citi laiki, ar nesaskaņām, ķildām, veltīgiem strīdiem un neauglīgu runāšanu. Cēlie ideāli sāka izbālēt, un to vietā draudēja nostāties vienas dienas rēķini un aprēķini, tā ka svešinieki vēlāk varēja par mums teikt tādus vārdus: sadziedējuši kara brūces, jūs iegrimāt ikdienā, un kaut arī tās bija sekmes, jums kaut kā trūka. Jums trūka lielās, nešaubīgās, mērķtiecīgās gribas, mērķtiecīgās organizācijas.” Šādi teksti no Kārļa Ulmaņa puses liecina gan par to ka viņš tautas priekšā taisnojās, gan par to, ka viņš patiešām sevī saskata mesiju, kas atbrīvos tautu no ciešanām un atlaidīs grēkus, kā arī parādīs kā ri pareizi jādzīvo, jāēd un jāelpo. Interesanti, vai viņš pats ar savu runāšanu un egocentrismu nav izraisījis strīdus, neauglīgu runāšanu un vienas dienas mērķus?Protams, var attaisnot Ulmani daudzos veidos. Pirmkārt, Kārļa Ulmaņa apvērsumam apakšā stāv fakti, cipari un nauda, kas apliecina, ka pēc viņa nākšanas pie varas latviešu tauta dzīvoja labāk un pārticīgāk. Patiesībā, ja kāds vēlas ņemties un šos ciparus pētīt, tad iesaku ņemt salīdzinājumumam 3 gadus 1925. 1933. un 1936. gadu. 1925. gads kad ekonomika jau ir atkopusies no kara un sākusies lauksaimniecības un ražošanas attīstība, ko varņemt par izejas pozīciju. 1933. gads Lielās Ekonomiskās depresijas ir garām un atkal ekonomika ir sākusi atkopties. 1936. gads Ulmaņa valdīšas 2. gads. Aprēķinātājiem jāņem vērā tā laika ekonomiskās tenedences. Otrkārt, jāņem fakts, ka apvērsumi varas sagrābšana un „savs mazais autoritārais režīmiņš” bija tā laika modes lieta un Ulmanis sekoja šai modei akli. Kā jau minēju iepriekš atkārtojot un atdarinot citu valstu piemērus, Ulmanis ieviesa autoritārismu dzīvē. Cik gan skaisti skan vārdi: „Tautas vadonis! Tautas mīlēts vadonis! Tautas iecelts vadonis!” Treškārt, ja nebūtu Ulmanis būtu cits sliktāks, piemēram, ja mūsu valstī nāktu pie varas otrs Ļeņins, Staļins vai Hitlers ar savu brigadi? Autoritārais režīms garantēts – slepkavības, nežēlīga slepenpolicija, „stukači” uz katra stūra tāda būtu realitāte. Lai gan šai teorijai ir daudz spēcīgu pretinieku – Latvijā autoritārisms nav iespējams, pārak mazi bijām un esam. Ceturtkārt, Kārlis Ulmanis bija patriots un savā ziņā arī nacionālists. Nekad vairāk latvieši nav jutušies tik lieli, vareni un lepni – par sevi, par savu valsti un par to ka viņi ir latvieši. Ja godīgi manā vērtējumā šis arī ir viņa lielākais sasniegums. Kā mums pietrūktst šodien – lepnības un patriotisma. Godigi sakot krietni pārspīlēts liekas apgalvojums par Ulmaņa nopelniem ekonomikā, bet Latvijas patriots viņš noteikti bija. Par pārējo, lai spriež katrs kā vēlas. Viens nu ir skaidrs par viņu runāja, runā un runās, kāmēr vien pēdējais latvietis būs dzīvs. Vai mūsdienās šāds vadonis mums ir nepieciešams? Varbūt…..
