Piektdienas vakars Gulbenē,
Skolas ielā. Jau krēslo. Kluss vakars. Kaut kur vēl iespurdzas
jaunieši, klaigā bērni, nokauc autoriepas. Savā nodabā uz
velosipēda minas vīrs pusmūžā. Viņa āriene un bagāžniekā iekrāmētās
tukšās dzērienu pudeles mudina iedomāties, ka tas taču bomzis.
Pēkšņi vīrietis, triju jaunekļu apturēts, ielido grāvī un saņem
spērienus. Seja asiņo, šķiet, viņš vairs neredz ar vienu aci. Vīrs
žēli lūdzas: “Ja že vam ņečevo ņezdelal!” (No kr.val. – es taču
jums neko neesmu nodarījis.) Puiši bez vārdiem aiziet gandarīti par
paveikto. Nejauši garāmgājēji tā arī paliek nesaprašanā, kas te
notika, kāpēc?
“Vai jums izsaukt ātro
palīdzību?” jautā kāds, kas pienāk klāt un palīdz piekautajam
piecelties. Nē, nevajagot. Vīrs, raudādams asiņu asaras, no
līdzjūtīgo rokām saņem pamīcīto velosipēdu, atstutējas pret to un
iet savu ceļu tālāk.
Kurš gan nepazīst sejā tos
gulbeniešus, kuri redzēti pārskatām miskastes, skvēru, parkus,
grāvjus. Viņus saucam par Gulbenes bomžiem. Neviens tā īsti nezina,
ir vai nav šiem cilvēkiem mājas. Taču skaidrs ir tas, ka viņi ciena
alkoholu un atkritumos meklē tukšās pudeles, lai tās nodotu
veikalā, sagrabinātu kapeikas un iemainītu tās pret alu. Dzirdēts,
ka pat inteliģenti cilvēki joko: “Derētu reiz kādu bomzi saķert aiz
kājām un pašu ielidināt miskastē.”
Kāds
nodomā, cits pasaka, vēl cits izdara.
Neiecietība kļūst par riebumu un tas izpaužas varmācībā, sadismā.
Nav jāmīl visa pasaule un visi cilvēki tajā. Taču nav arī pamata
neieredzēt kādu tikai par to, ka tas ir citādāks. Vai neienāk
prātā, ka ikviens no mums var nonākt bomža lomā? Dieva un likteņa
ceļi ir neizdibināmi.
