Nepārstāju brīnīties, cik ātri cilvēks pierod pie ērtībām. Pie kaut kā laba.
Nesen gadījās pabraukāt pa Krieviju. Tepat “netālajā aizrobežā”, kā mēdz sacīt, nedaudz piemirstajā krievu valodā. Starp daudziem citiem aizgājušajiem padomju laiku brīnumiem sevišķi uzkrītoši likās plikie maizes kukulīši un ķieģelīši veikalu plauktos un kastēs. Arī pilsētās. Visi plikiņi kā Jēzus bērniņi.
Pēkšņi to atcerējos, kad kārtējo reizi iegriezos savā iemīļotajā kioskā pēc smalkmaizītēm. Tās tur ir visgaršīgākās. Un vislētākās, kas nav arī mazsvarīgi. Kur tas ir? Neteikšu. Pameklējiet paši. Tur bija pārdevēja un viņas mācekle, cik spēju saprast no situācijas un viņu savstarpējām sarunām. Mācekle pēkšņi plikām rokām sāka šķirot un likt maisiņā manis izvēlētās maizītes. Es apmulsumā stāvēju un droši vien stulbi blenzu. Pārdevējas mācekle to saprata citādāk un tāpat plikām rokām sāka braukāt, tieši tā, burtiski bakstīt visu smalkmaizīšu rindu vitrīnā: “Kadu vel? Šitta? Šitta?”
Nu jau apmulsumu biju nedaudz pārvarējis un mēģināju dāmām teikt, ka ar smalkmaizītēm tā nerīkojas. Un tad? Tad viņas abas sāka uz mani kliegt. Es metos ārā. Man vairs nevajadzēja ne “šitta”, ne “šitta”.
Tagad baidos iegriezties savā kioskā. Ir jau, ir Gulbenē konditorejas piedāvājums gana plašs. Bet tik garšīgas un tik lētas bulciņas kā tajā kioskā nav nekur.
