Savu
vērtējumu par ekonomisko izaugsmi un darba tirgus situāciju
regulāri sniedz kā pašmāju eksperti, tā arī dažādas
starptautiskas institūcijas. Eiropas Centrālā banka savā
jaunākajā ziņojumā norāda, ka bezdarba līmenis pērnā gada
rudenī Eirozonā ir bijis zemākais kopš 2009. gada janvāra (8,8
procenti).
Bezdarbs
mazinās un tuvinās sešiem procentiem
Arī
Latvijā situācija darba tirgū beidzamajos gados ir uzlabojusies.
Būtiski samazinājies ir Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA)
reģistrētais bezdarbs – no 14,5 procentiem 2011. gada sākumā līdz
6,8 procentiem 2017. gada nogalē. Šī gada pirmajā darba dienā
NVA bija reģistrētas 63 tūkstoši bez darba esošas personas.
Starp šiem cilvēkiem daļa ir tādu, kas aktīvi meklē darbu, un
atgriezīsies darba tirgū, bet ir daļa arī ilgstošo bezdarbnieku,
kuriem atgriešanās darba tirgū pēc ilgākas izkrišanas no tā,
ir un būs grūtāka. 2016. gadā no reģistrēto bezdarbnieku vidus
darba tirgū atgriezās 72 tūkstoši cilvēku, 2017. gada 11 mēnešos
šis skaits sasniedza 62 tūkstošus. Šogad reģistrētā bezdarba
līmenis varētu nokrist līdz sešiem procentiem vai pat nedaudz
zemāk.
Par
to, ka situācija darba tirgū uzlabojas, liecina arī fakts, ka ir
samazinājies arī to darba meklētāju skaits, kas zaudējuši
cerību atrast darbu un tādu, kas strādā nepilna laika darbu, kaut
vēlētos strādāt vairāk. Ir vērojams arī reģistrēto vakanču
skaita pieaugums, kas ir dubultojies beidzamā gada laikā. Vēl
viena būtiska darba tirgus iezīme ir reģionālās atšķirības.
2013. gadā tika ieviesta reģionālās mobilitātes atbalsta
programma, kuras ietvaros ik gadu atbalstu saņem no 200 līdz 300
personas. Programma intensīvāk tiek izmantota Latgales reģionā.
Ir plānots šo programmu paplašināt.
Taču
svarīgi atcerēties par demogrāfisko tendenču ietekmi, jo valstī
samazinās ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits un vienlaikus arī
kopējam nodarbināto skaitam ir tendence mazināties. Tas var “dzīt”
uz augšu darba algas, bet tas savukārt var radīt konkurētspējas
grūtības uzņēmumiem un līdz ar to bezdarba risku. Tiesa, tam ir
arī cita ietekme – piemēram, darba apstākļu uzlabošana un
straujāka uzņēmumu modernizācija. Tādēļ šo situāciju
nepieciešams vērtēt vispusīgi.
Par
tā saucamo “Simtlatnieku programmu”
Publiskajā
telpā beidzamajā laikā parādās apgalvojumi, ka tā dēvētā
“simtlatnieku programma” tiek turpināta, kā arī kopumā tiek
apšaubīta tās nepieciešamība jau sākotnēji. “Simtlatnieku
programma” krīzes laikā bija būtisks sociālais atbalsts, bez
kura daudziem Latvijas iedzīvotājiem un ģimenēm būtu bijušas
nopietnas grūtības segt pat savas pamatvajadzības. Bez tās arī
emigrācija, iespējams, būtu bijusi augstāka.
Taču
programma apzināti tika veidota tā, lai to pārtrauktu tiklīdz
ekonom
iskā situācija uzlabotos. Tā arī tika pārtraukta 2012.
gadā. Taču 2013. gadā tika turpināta krīzes laikā pārtrauktā
algoto pagaidu sabiedrisko darbu programma, kurā iesaistīties var
tikai personas, kuras NVA ir reģistrējušās vismaz pusgadu vai arī
nav bijušas reģistrējušās iepriekš NVA, bet vismaz gadu nav
strādājušas. Šis pasākums ir galvenokārt paredzēts reģioniem
ar sarežģītāku darba tirgus situāciju, un tā primārais mērķis
– darba iemaņu uzturēšana cilvēkiem, kas saskaras ar būtiskām
grūtībām atrast darbu. Būtībā tas var kalpot kā pirmais solis
uz normālo darba tirgu. Tādēļ vajadzības gadījumā to pavada
arī citi pakalpojumi, t.sk. atkarības ārstēšanas programmās un
mācību pasākumi, kā arī aktīva darba meklēšana.
Mācības
darba meklētājiem
2011.
gadā tika reformēta mācību sistēma, uzsvaru liekot uz darba
tirgus pieprasījumu. Mācību jomu noteikšanā piedalās gan
sociālie partneri (darba devēji un arodbiedrības), gan nozaru
speciālisti. Šobrīd divas trešdaļas no profesionālās
izglītības programmām, kas tiek piedāvātas bez darba esošajiem,
ir saistītas ar apstrādes rūpniecības jomu, bet mācību
programmu saraksti regulāri tiek pārskatīti un aktualizēti.
Piedāvājums ietver arī tādu formu kā praktiskās mācības pie
paša darba devēja un mācības pēc darba devēja pieprasījuma.
Papildus ieviestas dažādas datorizētas programmas, šādi dodot
iespēju salīdzināt mācību iestāžu sniegumu (lai veicinātu
taisnīgu konkurenci) un apskatīt darba tirgus prognozes. Pastāv
arī iespēja mācības pabeigt pēc darba uzsākšanas. 2018. gada
laikā plānots padarīt stingrākus kvalitātes nosacījumus
izglītības iestādēm, lai panāktu labākus darbiekārtošanās
rādītājus. Nākotnē paredzēts piemērot principu “samaksa par
rezultātu”, mācību iestādei par pakalpojumu noteiktu daļu
samaksājot tikai pēc veiksmīgas iekārtošanās darbā.
Taču
svarīgi ir ne tikai piedāvāt vajadzīgus pakalpojumus un tos
pilnveidot, bet arī regulāri vērtēt īstenoto nodarbinātības
politikas pasākumu ietekmi un efektivitāti. 2013. gadā tika veikts
pirmais vērienīgais ietekmes novērtējums (piesaistot Pasaules
Bankas un OECD ekspertus) mācību programmām, vērtējot, kā tās
ietekmē personu algas un nodarbinātības situāciju, salīdzinot
tos, kas piedalās mācībās un tos, kas nepiedalījās mācību
pasākumos. Tika konstatēta pozitīva ietekme, tādējādi
apliecinot, ka mācības un jaunas profesijas ieguve vai
pilnveidošanās esošajā profesijā, kā arī papildus darba tirgū
nepieciešamo prasmju apguve, sniedz labākas iespējas tālākam
ceļam darba tirgū. Pašreiz Labklājības ministrija kopā ar OECD
ekspertiem strādā pie nākamā šāda izvērtējuma, pievēršoties
gan mācībām, gan citām programmām. Tas ir ļoti būtiski, ņemot
vērā arī ievērojamu Eiropas Sociālā fonda projektu ieguldījumu
un nepieciešamību regulāri tos vērtēt. Izvērtējumā gūtās
atziņas tiks izmantotas tālākai pasākumu pilnveidei.
Tuvākā
laika izaicinājumi
Bez
šaubām būtiskākais darba tirgus izaicinājums ir demogrāfiskā
situācija, kas ietver gan jautājumus, kas skar migrāciju, gan to,
ka darba tirgus vidējais dalībnieks ir gados vecāks cilvēks.
Latvijā
personām, kas nav Eiropas Savienības pilsoņi, tiek piemērots
“darba tirgus tests”, kas sastāv no divām daļām – algas
nosacījuma (vispārējais nosacījums ar atsevišķiem izņēmumiem
pašreiz ir vidējā alga tautsaimniecībā) un vakances
reģistrēšanas, lai pārliecinātos, vai tiešām vietējais
darbaspēks nevēlas tādu vakanci aizpildīt. Imigrācijas lēmumiem
var būt ilgtermiņa ietekme ne tikai uz tautsaimniecības attīstību,
bet arī tās produktivitāti kopumā. Tādēļ te nepieciešams ļoti
rūpīgi vērtēt, kāda kvalifikācijas un prasmju imigrācija ir
nepieciešama, bet kāda var radīt negatīvu ietekmi. Visbiežāk ES
valstis izvēlas tādu risinājumu, kas vienlaikus ir gan ir
atbalstošs ekonomikas virzībai uz augstāku tehnoloģisko
attīstību, bet ņem vērā arī atsevišķu nozaru specifiskas
situācijas, piemēram, sezonas darbinieku gadījumā.
Arī
darba tirgus dalībnieku vidējā vecuma palielināšanās nozīmēs,
ka arvien aktuālāks kļūs jautājums par darba vietu pielāgošanos
šīm izmaiņām. Tādēļ jau pašreiz tiek strādāts pie
konkrētiem pasākumiem, piemēram, iespējas uzņēmumiem izvērtēt
pašreizējo darba vietu atbilstību tādām izmaiņām, ir domāts
arī par dažādiem citiem atbalsta pasākumiem. Piemēram, darba
vietu pielāgošanu un veselības atbalsta pasākumiem, kurus NVA
plāno uzsākt jau šogad.
Pērnā
gada rudenī ES valstu vadītāji proklamēja Eiropas Sociālo
tiesību pīlāru, kas aicina arvien vairāk pievērsties līdzdalībai
darba tirgus veicināšanā. Savādāk sakot, turpmāk mums arvien
vairāk vajadzēs koncentrēties uz preventīviem pasākumiem,
atbalstu jau nodarbinātajiem, jo īpaši tiem, kas darba tirgū jau
ir ilgāku laiku. Tas ietver sevī gan mūžizglītības atbalsta
programmas, gan citādus atbalsta pasākumus, tai skaitā
nepieciešamību pašiem darba devējiem investēt savu darbinieku
prasmēs. Ir beidzamais laiks apzināties, ka līdz ar
produktivitātes pieaugumu tautsaimniecībā, automatizāciju un
digitalizāciju mainās gan darba tirgū nepieciešamo prasmju
kopums, gan pieaug ilgstoša bezdarba risks personām ar zemām
prasmēm. Tāpēc ieguldījumi prasmēs, izglītības programmu
kvalitātē un to orientācijā uz darba tirgu būs svarīgi un
izšķiroši faktori kā bez darba esošo, tā arī jau darba tirgū
strādājošo cilvēku konkurētspējas uzturēšanai un vakanču
aizpildīšanai.
