Kad labības lauki nokopti un kūtī govis izslauktas, zemnieks ļaujas pašreizējās lauksaimniecības situācijas apcerei un diemžēl nonāk pie secinājuma, ka par tās uzlabošanos liecinošu faktu ir visai maz. Pieaug tikai noteikumu un prasību skaits, bet mierinošie valdības solījumi paliek tikai solījumi, tāpēc nav brīnums, ka viens otrs lauksaimnieks ļaujas apātijai un dzīves pašplūsmai, sak, kas notiks, tas notiks.
Zemnieki neslēpj, ka ir noguruši no domām, kā bankām atlīdzināt kredītus, kā pārvarēt arvien pieaugošās izejvielu izmaksas, kā cīnīties, lai piena iepirkuma cenas nevis saruktu, bet palielinātos. Laukos cilvēkiem gribas dzīvot, nevis tikai izdzīvot, bet šobrīd vidējā piena iepirkuma cena 18 santīmi jau ir krietni zemāka par izdzīvošanas 22 santīmiem par piena litru, kā tas bija pavasarī.
Arī turpmāk piena cenu kāpumu neviens neprognozē, bet ar viegliem vārdiem visu noveļ uz tautsaimniecības nozarē notiekošo. Diemžēl zemās piena cenas ir drauds ne tikai saimniecības ienākumiem, bet arī pastāvēšanai Arī vasaras vidū valdības solītā aprunāšanās ar lauksaimniekiem visiem jau piemirsusies.
Var jau pārmest lauksaimniekiem, ka viņi savulaik ļāvušies kredītu vilinājumam, īsti neapzinoties, kā tos atmaksāt, var norādīt, ka Latvijā ir piena pārprodukcija, bet zemnieki nudien nav pelnījuši pārmetumus.
Manuprāt, viņi ir varoņi, kas šo varonību apliecina katru dienu. Šie cilvēki cīnās tikai par algu, kas viņiem pienākas par izslauktajiem piena litriem un iegūtajiem gaļas kilogramiem, par labības tonnām un Latvijas lauku nākotni.
