Nervozs kungs – apmēram tik vecs kā Karlsons, kas dzīvo uz jumta, – no veikala izskrēja kā bulta. Viņš šāvās pa priekšu savai sirds dāmai, tomēr pa brīdim meta niknu skatu atpalicējas virzienā un strostēja sievieti tā, lai dzird visi. “Mēs pat alu nenopirkām!” viņš pārmeta aizlauztā balsī. No konteksta bija noprotams, ka veikalā iepirkās sieviete, vīrietis viņai tikai asistēja. Pēc partnera domām, viņa nebija pratusi pareizi izlietot plānā maciņa saturu, alus vietā tērējot latus maizei, pienam un sviestam.
Tā ir tipiska aina, kad cilvēka laimes mēraukla ir alkohols. Tā patēriņš ekonomiskās krīzes laikā nemazinās, drīzāk ir otrādi. Dzīves jēgas trūkums nešķiro trūcīgos un pārtikušos, kad par iecienītāko pašārstēšanos kļūst stiprais alus vai citi grādīgie dzērieni atbilstoši rocībai. Pamata bezcerībai šodien ir vairāk nekā vajag. Daudzi kapitulē.
Igauņi nobažījušies, vai Latvija nekļūšot vienīgi par lūzeru (lasi – neveiksminieku) mājvietu. Kas gan ir neveiksme? Dvēseles stāvoklis? Intelekta trūkums? Samierināšanās? Parasti neveiksmēs tiek vainota valdība, valsts… Prātā nāk savulaik Džona Kenedija teiktais: “Neprasiet, ko valsts var izdarīt jūsu labā, bet prasiet, ko jūs varat izdarīt savas valsts labā.”
Jā, ko gan? Ikviens varam vismaz parūpēties par cilvēka cienīgu dzīvi sev un savai ģimenei. Vai tiešām trūkst motivācijas? Laikam gan patiešām par neveiksminieku var saukt cilvēku, kuram ir vienalga, kas notiek ar pašu, tuviniekiem, bērniem. Ja vīrietis sievai latviski pārmet, ka tā alus pudeles vietā nopirkusi maizi, tad jābrīnās, kāpēc viņa vēl ir kopā ar šo lūzeru.
