Jānis Brencis: „Ne katrs, kam rokās ir fotoaparāts, var būt fotogrāfs.”
Mūsu novadnieka fotogrāfa Jāņa Brenča darbu izstāde „Reportāža no citiem laikiem” jau veselu mēnesi ir skatāma Latvijas Zinātņu akadēmijas 2.stāva telpās. Tur tā būs aplūkojama līdz pat septembrim. Ar fotografēšanu Jānis nodarbojas jau daudzus gadus – šo nodarbi viņš šobrīd sauc gan par savu maizes darbu, gan arī par vaļasprieku.
J.Brencis ir dzimis Rankas pagasta „Jaunmazsāvās”, taču dzīve viņu ir aizvedusi uz Mālpili.
„Kamēr mācījos pamatskolā, dzīvoju Rankā. Vidusskolas Rankā diemžēl nebija, tādēļ bija jādomā, kurp doties tālāk. Varēju doties uz Lizumu vai Lejasciemu, taču mans brālis strādāja Smiltenē, tāpēc nolēmu doties mācīties uz turieni,” stāsta novadnieks.
„Vidusskolā man tīri labi veicās republikas olimpiādēs – matemātikā izcīnīju 2.vietu, fizikā – 3.vietu. Kāds puisis, kas mācījās klasi augstāk un bija autoritāte, teica man – ja es vēlos nokļūt nometnē „Alfa”, kur pulcējās olimpiāžu uzvarētāji, man ir jāmācās Latvijas Universitātē. Mani tas tiešām interesēja un es arī iestājos universitātē.”
Fotografēt māca brālis
J.Brencis absolvēja Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti kā fiziķis – pedagogs. Viņš vēlējies palikt tuvāk Rīgai un sācis Ādažos virsnieku bērniem mācīt fiziku un matemātiku.
„Trīs gadus tur nostrādāju, taču šis darbs man īpaši nepatika. Viņi zināja, ka viņiem to nevajag, un man arī likās, ka diez kas jau te nebūs. Interesantāk jau tobrīd man bija vadīt fotografēšanas pulciņu, nekā mācīt fiziku. Mans lielais brālis Mārtiņš fotografēja un jau pamatskolas laikā man šo to bija parādījis. Kādreiz viņš filmas attīstīja un bildes uztaisīja manā vietā, tomēr šo to jau es zināju. Tolaik jau varēja dabūt arī dažādus interesantus žurnālus par fotografēšanu, tā es pats visu vairāk pašmācības ceļā arī apguvu,” stāsta J.Brencis.
Vaļasprieks un maizes darbs
„Pārcēlos uz Mālpili. Mācīju skolā dažus priekšmetus, arī fotopulciņu vadīju, taču Mālpilī bija Meliorācijas muzejs. Padomju gados daudzi labi fotogrāfi strādāja muzejos, arī es sāku strādāt šajā muzejā. Darbu muzejā pats varēju brīvi saplānot un palika daudz brīva laika, kas, protams, tika veltīts fotografēšanai kā vaļaspriekam,” stāsta fotogrāfs.
Tomēr viņš piebilst, ka vaļasprieks ir arī viņa maizes darbs.
„Viss iesākās ar to, ka es Ādažos sāku fotografēt kāzas. Sakrāju mazliet naudu labākai tehnikai. Tad vienu brīdi fotografēju tikai ainavas, kur nav redzamas nekādas cilvēka darbības pēdas. Pēc tam gan atkal sapratu, ka jāpelna nauda un kaut kas ir jādara. Vienu brīdi man bija sadarbība ar žurnālu „Autoceļi”. Sadarbojos arī ar Aizsardzības akadēmiju. Pavisam nesen man bija sadarbība ar žurnālu „Enerģija un Pasaule”. Ir bijusi iespēja tikties ar daudziem interesantiem cilvēkiem un piedalīties dažādos pasākumos,” atzīst Jānis.
Dara, ko vajag
J.Brencis atzīst, ka katram fotogrāfam ir tikai viņam vien raksturīgas iezīmes un pēc viņa darbiem var pateikt, ka tos ir radījis tieši šis fotogrāfs, tiesa, laikam ejot, mainās arī fotogrāfijas. Jānim visvairāk patīk fotografēt ainavas, taču viņš saka – tiek darīts tas, kas ir vajadzīgs.
„Ļoti daudz ir pasūtījuma darbu. Padomju gados, piemēram, vairāki fotogrāfi tikām uzaicināti uz nelielu Igaunijas pilsētiņu, lai mēs to skaisti safotografējam. Tas it kā bija pasūtījuma darbs, taču iznāca ļoti daudz skaistu darbu. Paralēli tam, ka ir kāds pasūtījums, piemēram, jāfotografē kāds pasākums, vienmēr var atrast arī kādu interesantu tuvplānu,” ir pārliecināts fotogrāfs.
Sākumā Jānis aizrāvies ar melnbaltajām fotogrāfijām.
„Bija gan iespēja fotografēt arī diapozitīvus. Iesāku arī ceļot un tad vienmēr man bija līdzi gan melnbaltais fotoaparāts, gan arī fotoaparāts diapozitīviem. Pēc tam draugiem uz sienas bija iespēja rādīt diezgan labas kvalitātes krāsainās bildes,” stāsta Jānis.
Labām bildēm – laba fototehnika
Šobrīd Jānim ir ļoti liels bilžu arhīvs.
„Kad man skolas laikā brālis iedeva savu fotoaparātu, es nofotografēju viņu pie mūsu mājām, nofotografēju suni, kaimiņu pagalmu. Tās bija manas pirmās fotogrāfijas, diemžēl šobrīd tās laikam vairs nevarēšu atrast arhīvā,” saka novadnieks.
Viņš atceras, ka kādreiz 36 kadru filmiņas tikušas pakotas tādās kā kurpju kastēs. Jānis jau nekad mazāk par vienu šādu „kurpju” kasti neesot pircis.
„Tagad jau, protams, fotografēju ar digitālo fotoaparātu. Tas it kā ir nedrošāk, bet, protams, krietni ērtāk,” atzīst fotogrāfs.
Cik labai un dārgai jābūt fotogrāfa tehnikai?
„Labos apstākļos, pārzinot fotografēšanas mākslu, var arī ar ne tik labu aparātu nobildēt labas bildes, bet daudzkārt nākas bildēt ne tik labos apstākļos – trūkst gaismas vai ir kādi citi traucēkļi, tad pie labām bildēm ērtāk ir tikt ar dārgu un labu aparātu,” saka Jānis.
Viņš atzīst, ka fotoaparāts viņam ir līdzi gandrīz vienmēr, taču viņš arī nosaka, ka lielo digitālo „Canon” fotoaparātu ir diezgan neērti visur nēsāt līdzi.
„Šobrīd esmu sev pasūtījis nelielu „ziepju trauciņu”, citādi reizēm kaut ko interesantu pamani, bet ir slinkums ņemt ārā lielo fotoaparātu no mugursomas, bet mazo var ātri izņemt un nofotografēt.
“Tomēr fotogrāfs nosaka – šobrīd jau laikam nav tāda cilvēka, kam nebūtu fotoaparāta, taču ne jau visi tādēļ tagad ir fotogrāfi.
Iespēja apstādināt laiku
Mūsu pusi J.Brencim šobrīd vairs iznāk apciemot tikai reizi gadā – uz kapusvētkiem.
„Kādreiz arī Rankas pusē ir tapušas dažādas bildes, bet pēdējā laikā šeit neesmu fotografējis. Man ir grūti kādam kaut ko atteikt, tāpēc darba ir daudz , savukārt brīvā laika ir maz. Taču, ja izdotos ilgāku laiku pavadīt tēva mājās, domāju, ka tur taptu daudz interesantu fotogrāfiju,” spriež fotogrāfs.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Jānis Brencis
Dzimis: 1956.gada 21.jūnijā Rankas pagasta „Jaunmazsāvās”.
Mācījies: Rankas pamatskolā, Smiltenes vidusskolā un Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē.
Šobrīd sadarbojas ar žurnāliem „Enerģija un Pasaule”, „Doctus” , „Latvijas Ārstu Žurnāls”, pirms tam ar žurnālu „Autoceļi”.
Vaļasprieki: fotografē, dzied korī, palaikam dodas uz kalniem.
