Gatavojoties drīzumā gaidāmajām izmaiņām ES
atkritumu pārstrādes noteikumos, kas paredz jau līdz 2025. gadam
pārstrādāt vismaz 65% iepakojuma materiālu, pēdējā laikā aizvien biežāk un
plašāk runājam par plastmasas iepakojuma kaitīgumu un biodegradējamiem
materiāliem kā videi draudzīgu alternatīvu. Tā nav tikai vides aktīvistiem
svarīga tēma, jo ikdienā ar pārtikas iepakojumu saskaras gandrīz ikviens, un
gandrīz katru dienu mums jāizdara izvēle – ielikt ābolu maisiņā vai tomēr nē,
izvēlēties dzērienu plastmasas, laminētā kartona vai stikla pudelē. Bet vai
tiešām visa plastmasa ir slikta un katrs kartons – labs? Un vai pietiek ar
atteikšanos no plastmasas trauciņiem, lai uzlabotu planētas ekoloģisko
veselību?
Vai problēma ir plastmasā, vai mūsu plastmasas patēriņā?
Manuprāt,
lielākā problēma nav pats iepakojuma materiāls, bet gan mūsu pašu attieksme un
atbildība par tā lietošanu. Piemēram, tik bieži peltais PET ir viens no
visvieglāk pārstrādājamiem materiāliem. Daudz nopietnāka problēma ir
nepietiekama atkritumu šķirošana, savākšana un pārstrāde, kuras rezultātā liela
daļa plastmasas nonāk vidē, kur tā patiešām nespēj sadalīties, nodarot dabai
reālu kaitējumu. Tāpēc ekoloģiski saudzīgu alternatīvu meklējumi ir apsveicami.
Taču šoreiz es aicinātu uz mirkli aizmirst, ka plastmasa ir visa ļaunuma
iemiesojums, un apzināties, ka tai piemīt gan savi plusi, gan mīnusi – tieši
tāpat kā jebkuram citam iepakojuma veidam.
Lai
ko arī nepārmestu plastmasai, vienu tai nevar atņemt: plastmasas iepakojums
būtiski palīdz saglabāt pārtikas produktu kvalitāti uzglabāšanas laikā,
tādējādi ierobežojot citu nopietnu vides problēmu – pārtikas atkritumu
pastiprinātu rašanos. Protams, visa plastmasa nav vienāda, tāpēc ir svarīgi,
kādiem mērķiem šie iepakojumi tiek lietoti un cik ilgi produktus tajā
nepieciešams uzglabāt. Tāpat cilvēkiem patīk, ka produkta iepakojums ir
caurspīdīgs, jo ikviens grib redzēt, ko pērk.
Vienlaikus
nereti dzirdam bažas par plastmasas iepakojuma sastāva ietekmi uz cilvēku
veselību. Vērīgākie pircēji uz iepakojuma etiķetēm būs pamanījuši marķējumu –
trīsstūrīti ar cipariem no 1 līdz 7. Te es gribētu kliedēt aplamo uzskatu, ka 1
ir labāk par 7 vai otrādi. Ar šiem cipariem marķē nevis iepakojuma kvalitāti,
bet gan materiāla veidu, un tas galvenokārt tiek darīts, lai atšķirtu
materiālus, tos pārstrādājot. Ja uzņēmēji orientējas apzīmējumos, tādā veidā
var atrast arī piemērotāko iepakojumu savam produktam.
Mēs
zinām, ka visbiežāk dzērienu pildīšanai tiek izmantotas puslitra, litra,
pusotra, divu un piecu litru pudeles, un tās
ir ar marķējumu 1, kas nozīmē, ka pudeles ražotas no
polietilēntereftalāta (PET), kas nesatur veselībai kaitīgo bisfenolu A (BPA).
Taču uzskats, ka visi iepakojumi, kas marķēti ar numuru 7, ir kaitīgi,
neatbilst patiesībai.
Tas
nozīmē vienīgi to, ka šis iepakojums ir laminēts un sastāv no vairākiem slāņiem
vai arī izgatavots no materiāla, kas nav minēts pirmajās sešās grupās. Protams,
vienslāņa materiālu pārstrādāt ir vieglāk, taču tas ir izdarāms arī ar
daudzslāņu materiālu. Ja vispār atteiksimies no daudzslāņu materiāla, tas
būtiski samazinās produktu realizācijas laiku, piemēram, ierobežos eksporta
iespējas, jo eksportēt gaļu un citus produktus, kas ātri bojājas, vienslāņa
materiāla iepakojumos nav iespējams.
Daudzslāņu
materiāli nesastāv tikai no vairākiem polimēru slāņiem, var būt arī gadījumi,
kad, piemēram, kartona kārbā ir ieslēpta folijas un vēl plastmasas kārtiņa, kas
neļauj to iešķirot kartona konteinerā. Retāk, bet gadās, ka uz iepakojuma
rakstīts PAP (papīrs), taču patiesībā tas ir PP (polipropilēns). Šāds misēklis
var rasties, jo daudzi iepakojumi tiek apdrukāti ārpus Latvijas, bet drukātājkompānija
nav iedziļinājusies valodā, kādā tiek
veikta apdruka.
Bioplastmasas spožums un posts
Kas
tad patiešām ir uzskatāms par bioiepakojumu, un ko nozīmē ilgtspējīgs
iepakojums? Kā videi draudzīga alternatīva tirgū ienāk dažādi bioiepakojumi, kas
gan nereti nav tik nevainīgi, kā mums gribētos domāt. Lielākās problēmas rada
to daudzveidība, jo tie ir jāšķiro un jāpārstrādā specifiskos apstākļos, un
tikai neliela daļa no tiem ir biodegradējami, t. i., sadalās apkārtējā vidē.
Problēmas rada arī tas, ka šo iepakojumu apjoms ir samērā neliels, līdz ar to
tie maksā dārgāk, bez tam bioplastmasu barjerīpašības ir vājākas nekā
tradicionāli izmantotajām plastmasām.
Bioplastmasa
neatrisinās visas mūsu problēmas. Pirmkārt, kastīti ar “bio” marķējumu nedrīkst
mierīgu sirdi izmest krūmos. Tāpat kā tradicionāli lietotā plastmasa, arī
vairums bioplastmasas, nonākot augsnē, nesadalās. Otrkārt, lai arī biomateriālu
tehnoloģijas ļauj attīstīt aizvien kvalitatīvākus iepakojumus, biomateriāls
joprojām atpaliek no tradicionāli lietotās plastmasas pārtikas kvalitātes un
derīguma termiņa saglabāšanā.
Izplatīts
bioplastmasas veids ir PLA (Polylactic acid), kas sadalās 60 grādu
temperatūrā. Šādi iepakojumi tiek izmantoti visbiežāk, taču tie arī ir
atbilstoši jāvāc, jāšķiro un jāpārstrādā speciālos konteineros, jo, pats par
sevi saprotams, kompostkaudzē šāda kārbiņa nesadalīsies. Vēl viena iepakojumu
kategorija ir tā saucamie oksidegradējamie materiāli, kas satur “epi” piedevu –
manuprāt, vēl sliktāki par tradicionāli lietoto plastmasu. Vizuāli tie it kā
sadalās, taču būtībā satur vielu, kas “saēd” plastmasu tik sīkās drumslās, ka
mēs tās ar aci neredzam, bet piesārņojums tik un tā nonāk augsnē un
gruntsūdeņos, radot lielu sīko plastmasas daļiņu koncentrāciju. Tos pārstrādājot
kopā ar tradicionālo plastmasu, tie pasliktina arī pārstrādātās plastmasas
kvalitātes rādītājus.
Atzīstami
biomateriāli ir tie, kas sadalās apkārtējās vides temperatūrā un ir
kompostējami. Šādā maisiņā var salikt kartupeļu mizas un ierakt kompostkaudzē,
un nākamajā sezonā tajā nebūs ne maisiņa, ne mizu. Taču šādu iepakojumu
pagaidām ir salīdzinoši maz, jo tie nav paredzēti ilgstošai produktu
uzglabāšanai.
Daudz
labāka un salīdzinoši lētāka izvēle, protams, ir kartona kastes un kartona
papīri, ko var vienkārši sadedzināt vai otrreiz pārstrādāt. Tomēr jāpatur prātā
– lai mēs varētu iepakot produktu papīrā, ir jānocērt koks, jo pārstrādāts
papīrs iepakojumam tiešā kontaktā ar pārtiku nav derīgs. Taču koku resursus mēs
neatjaunojam tik ātri, cik tos izcērtam. Tāpēc ļoti priecē, ka aizvien aktīvāk
tiek meklētas dabai draudzīgas alternatīvas vienreiz lietojamiem traukiem,
turklāt tādā cenu kategorijā, lai cilvēki tos arī varētu nopirkt. Šobrīd tas
galvenokārt ir kartona papīrs, bet līdzās tam – arī bambuss, kukurūza, skujas,
kartupeļu mizas un citas šķiedras, un te vēl ir vieta inovācijām.
“Zaļi pakots” un pārstrādājams
Viennozīmīgi
slavējami ir centieni samazināt plastmasas maisiņu skaitu veikalos, kas ir
būtisks sākums pārdomātai un atbildīgai rīcībai. Taču vai atteikties no
plastmasas iepakojuma vispār? Mana attieksme ir kaut kur pa vidu. Jā,
iepakojuma apjoms ir jāsamazina, bet tas jādara gudri. Atteikšanās no
plastmasas iepakojuma, protams, būtu zināms ieguvums videi, bet vienlaikus –
cik daudz pārtikas tiktu sabojāta un nonāktu atkritumos? Sliecos domāt, ka pats
iepakojums nav tik slikts, cik slikti ir mūsu paradumi, to šķirojot vai,
drīzāk, nešķirojot. Ar iepakojuma atbildīgu izmantošanu un pārstrādi varētu
daudz ko atrisināt.
Šajā
kontekstā ir atzinīgi vērtējama “Latvijas Zaļā Punkta” preču zīme un programma
“Zaļi pakots”, kas sniedz uzticamu profesionālu izvērtējumu par iepakojuma
ilgtspējību, funkcionalitāti, saderību ar produktiem un pārstrādājamību. Šajā
programmā arī LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes eksperti sniedz savu
vērtējumu par iepakojuma kvalitāti kontekstā ar tā saskari ar pārtiku.
Man
bieži jautā, kurš ir vislabākais iepakojums. Tāda viena brīnumiepakojuma nav.
Ko tad varam droši ņemt veikalu plauktos – ar vai bez īpašām preču zīmēm – pie
nosacījuma, ka pēc tam šo iepakojumu atbildīgi šķirojam? Tie ir visi viegli
pārstrādājamie materiāli – kartona kārbas, metāla bundžas, stikla burkas un
pudeles, PET un polipropilēna iepakojumi. Mēs nevarēsim aizstāt visu
iepakojumu ar biomateriāliem, nenonākot situācijā, kur liela daļa produktu ir
jāizmet.
Taču
tas, ko varam darīt – pirmkārt, ražojot produktus, izvēlēties pēc iespējas
dabai draudzīgākus, ilgtspējīgākus risinājumus, ņemot vērā produktu iespējamos
uzglabāšanas aspektus; otrkārt, pirkt tik, cik mums reāli vajadzīgs,
neiegādājoties liekas preces, un šķirot atkritumus atbildīgi.
