Tagad mums šķirošanu pasniedz kā baigo jaunumu. Ak Dievs, taču sen jau šķirojam! Mums ir nolasījušās dažādu rangu un svara kategoriju vietējo šķirotāju brigādes. Šķiro pa frakcijām. Arī pa nakts melnumu neformālā gaisotnē, kad dara to kā pašnodarbinātie. Runā, ka dažs labs sadarbībā ar partneriem gūstot baigo papildu peļņu. Dzīvo vairāk nekā pārticīgi. Kur vien raugies – viss ir sašķirots. Viss labākais sadalīts. Diemžēl es esmu palicis bešā.
Reiz es arī gribēju pievienoties šķirotājiem. Man likās, ka tā būtu laba partija. Kāpēc lai nekandidētu? Domāju – dabūšu skanošo un… dzīvošu zaļi, nevis pārtikšu no gadījuma darbu pabalsta. Nekā. Laba gan partija! Kā es varējis iedomāties, ka mani iesaistīs?! Es sen jau esot norakstīts. Tas esot “politisks lēmums”, lai es neuztverot personiski. Tā beidzās mani centieni iefiltrēties. Tiku izbrāķēts kā tāds atkritums.
Bet es pat seksā neesmu radis klauvēt pie “aizvērtām durvīm”. Tikai žēl, ka šoreiz tās aizcirta ciet tieši manā degungalā. Kāpēc? Meklēju vainu sevī, bet neatrodu. Ar ko gan esmu sliktāks par citiem?
Ja tā padomā, pati galvenā persona šķirotāju hierarhijā ir Visvarenais. Kādu likteni lēmis, tādu jādzīvo. Vēl viņam piepalīdz “padotie” – mamma mīļā, kaimiņi, izglītības sistēma, iela, sadzīves kultūras tradīcijas, pašu valdība un krusttēvi tajā. Man diemžēl
tāda nav. Šajā ziņā esmu apdalīts. Tāpēc man ir tāds bāreņa sindroms. Es te, birokrātiskajā terminoloģijā izsakoties, nerunāju ne par sauso, ne par slapjo atlikumu. Es runāju par sadzīvi, par savu paša dzīvi. Un es, kā visi mūsu pusē, esmu tendēts uz lielgabarītu. Lai tā būtu patērētāja psiholoģija, nu un tad? Tomēr vēl ceru sagaidīt savu laimīgo partiju. Tad nu gan es sašķirošu!
