Laikā, kad manā skolā veiksmīgi noritējušas 11.klašu ZPD prezentācijas, atcerējos arī savu un draudzenes rakstīto darbu, kurā pētījām savas skolas skolēnu valodu sociālajā mikroblogošanas tīmeklī Twitter.
Veicot pētījumu, meklējām…
Veicot pētījumu, meklējām skolēnu rakstītajā visu, kas neatbilst latviešu literārajai valodai. Izrādījās, ka diezgan daudz bija atrodamas dažādas rupjības. Sapratu, ka tas ir slikti. Bet kāpēc?
Darba vadītāja toreiz ieteica pameklēt internetā informāciju par japāņu zinātnieka Masaru Emoto pētījumu. Zinātnieks bija atklājis, ka ūdens, uz ko iedarbojas ar mīlošiem vārdiem un labām domām, veido mirdzošus un krāsainus kristālus. Bet ar negatīvām domām piesārņots ūdens radīja asimetriskus un nepilnīgus modeļus blāvās krāsās.
Sapratu, ka slikti vārdi ietekmē ūdeni, protams, ne uz labo pusi. Bet kas no tā? Kāpēc cilvēkam nevajadzētu iekļaut rupjības savā leksikā? Kā tas ietekmē mūs?
Es zināju, ka nav labi izmantot vienkāršrunas vārdus, zināju, ka to dzirdēšana liek justies sliktāk. Bet, kāpēc tas tā ir, to es nevarēju saprast. Un atbildes nebija. Paspēju novērot to, ka tad, kad cilvēks pasaka kādu rupju vārdu, tam seko vēl citi, līdz beidzot cilvēks sāk lamāties pamatīgi, ja viņam uznācis slikts garastāvoklis. Bet tik un tā es nevarēju saprast, kāpēc tā ir.
Rudenī kāda sieviete manī ieviesa skaidrību. Viņa runāja par to, kā vārdi ietekmē cilvēku. Arī viņa, protams, zināja par Emoto pētījumu, tikai atšķirībā no manis prata to sasaistīt ar cilvēku. Emoto pētījums pierāda, ka ūdeni mūsu pateiktie vārdi ietekmē, bet sieviete lika atcerēties to, par ko nebiju iedomājusies, – mēs taču sastāvam no apmēram 70% ūdens…
