Pirms
gada, 1. aprīlī, stājās spēkā Sociālā uzņēmuma likums. Tā
izstrāde un pieņemšana bija loģisks turpinājums sociālās
uzņēmējdarbības ekosistēmas izveidei. Latvijā jau darbojās
vairāki desmiti sociālās uzņēmējdarbības veicēju, gan kā
komersanti, gan kā nevalstiskās organizācijas. Tāpat darbojās
tādas sadarbības platformas kā Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības
asociācija, kā arī tika uzsākta Eiropas Sociālā fonda projekta
“Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” īstenošana, lai
paplašinātu atbalstu tieši sociālajiem uzņēmumiem.
Vai
likums sanāca ideāls? Droši vien, ka nē. Tomēr Sociālā
uzņēmuma likums skaidri definē spēles noteikumus. Ja ne uz visu
laiku, tad vismaz tuvākajiem gadiem, kuru laikā jāļauj likuma
normām iestrādāties, pēc kāda laika jāveic izvērtējums un
jānonāk līdz nepieciešamajiem pilnveidojumiem. Likuma mērķis ir
veicināt sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanu un sekmēt
sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu
nodarbinātību, radot sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu
saimnieciskās darbības vidi.
Par
sociālajiem uzņēmumiem var reģistrēties tikai sabiedrības ar
ierobežotu atbildību, tātad komersanti, nevis biedrības vai
nodibinājumi. Tāpat likums nosaka, ka sociālajam uzņēmumam
jāveic labvēlīgu sociālo ietekmi radoša saimnieciska darbība,
jānodarbina algoti darbinieki, statūtiem jāatbilst likuma mērķim,
peļņa jāiegulda statūtos noteikto mērķu sasniegšanai.
Izveidotais juridiskais ietvars nosaka ne tikai sociālā uzņēmuma
statusa piešķiršanas kārtību, atbalsta instrumentus, sociālā
uzņēmuma pienākumus un tiesības, bet arī paver iespējas risināt
ikvienam no mums interesējošus un svarīgus jautājumus. Tostarp –
uzsākt sabiedrībai nozīmīgus projektus. Citviet pasaulē
pārbaudītā prakse ar Sociālā uzņēmuma likumu ienāca arī
Latvijā. Ienāca ar cerību, ka sociālā uzņēmējdarbība ļaus
risināt sociālās problēmas ar biznesa instrumentiem, tas ir,
sociālais uzņēmums ražos preces vai sniegs pakalpojumus kā
tradicionālajā uzņēmējdarbībā, tikai ar mērķi risināt
sociālo problēmu, nevis ar mērķi gūt finansiālu labumu uzņēmuma
īpašniekiem.
Un
tagad par skaitļiem. Kopš
Sociālā uzņēmuma likuma stāšanās spēkā, gada laikā sociālā
uzņēmuma statuss ir piešķirts 49 uzņēmumiem. Iespējams, varēja
būt vairāk, bet nevar arī teikt, ka tas ir maz. Interese no
potenciālajiem sociālajiem uzņēmējiem ir samērā liela un
tendences liecina, ka tuvākajos trīs četros gados sociālo
uzņēmumu skaits varētu sasniegt pat 200. Šā brīža tiesiskais
regulējums ir labs pamats turpmākai šīs jomas attīstībai.
Likums nosaka, ka potenciālo sociālo uzņēmumu pieteikumi tiek
izskatīti Sociālo uzņēmumu komisijā. Pozitīvi ir tas, ka
komisijā sadarbojas kā valsts institūciju, tā arī nevalstisko
organizāciju pārstāvji. Tajā tad arī, kopīgi diskutējot, tiek
lemts, kam dot zaļo gaismu, un kam varbūt vēl nav pienācis īstais
brīdis.
Kas
ir pirmie oficiālie sociālie uzņēmēji, kas izturējuši
kritēriju pārbaudi un plāno ar biznesa metodēm īstenot sociālos
mērķus un veikt sabiedrībai sociāli nozīmīgus darbus?
Vispopulārākā ir darba integrācijas joma, jo 41 procents uzņēmumu
jau darbojas vai plāno darboties tieši šajā sfērā. Ar darba
integrācijas sociālajiem uzņēmumiem saprotam tādus uzņēmumus,
kuri dod iespēju
strādāt, nopelnīt iztiku, iekļauties darba tirgū un sabiedrībā
cilvēkiem no sociālās atstumtības riska grupām – cilvēkiem ar
invaliditāti, cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem,
bezdarbniekiem, bijušajiem ieslodzītajiem, trūcīgajām personām
un citiem. Neapšaubāmi, darba integrācija dod vistiešāko sociālo
ietekmi un mēs varam redzēt tūlītējus rezultātus – cilvēki
ir nodarbināti, viņiem tiek izmaksāts atalgojums, viņi bauda
sociālās garantijas, socializējas un iziet sabiedrībā. Tāpēc
sociālie uzņēmumi, kas iet darba integrācijas virzienā,
vienlaikus veic arī ļoti būtisku sabiedrības iekļaušanas
funkciju.
Otrā
populārākā joma ir izglītība ar 19 procentu īpatsvaru, tālāk
seko dažādu sociālo pakalpojumu sniegšana – 10 procenti.
Savukārt ar iekļaujošu pilsonisko sabiedrības un kultūras
daudzveidību, veselības veicināšanu un sportu, vides un dzīvnieku
aizsardzību nodarbojas astoņi procenti uzņēmumu katrā no sfērām,
bet ar atbalsta sniegšanu trūcīgajiem un mazaizsargātajiem
darbojas seši procenti uzņēmēju.
Sociālā
uzņēmuma likums nosaka vairākus praktiskus atbalsta instrumentus.
Piemēram, pašvaldību tiesības piešķirt nekustamā īpašuma
nodokļa atvieglojumus, publiskas personas tiesības nodot tai
piederošo mantu bezatlīdzības lietošanā, piesaistīt brīvprātīgā
darba veicējus utt. Jāatzīst, ka pagaidām šie atbalsta mehānismi
vēl nav kļuvuši populāri un sociālie uzņēmēji ne vienmēr tos
saņem.
Tomēr
viens atbalsta instruments gan šajā laikā ir kļuvis populārs un
pieprasīts. Tas ir finanšu institūcijā ALTUM pieejamais grantu
atbalsts
līdz 200 tūkstošiem eiro.
Tiklīdz ir labvēlīgs Sociālo uzņēmumu komisijas atzinums un
sociālā uzņēmuma statuss ir saņemts, uz to ir iespējams
pretendēt. Šobrīd ALTUM ar sociālajiem uzņēmumiem ir noslēgti
astoņi līgumi par vidējo summu 50 tūkstoši eiro. Kā jau
biznesā, arī sociālajā biznesā, ir jāsagatavo dzīvotspējīgs
biznesa plāns, lai labajiem nodomiem un mērķiem būtu ne tikai
īslaicīgs uzplaiksnījums, bet arī ilgtspēja. Vienlaikus
gan jāatzīst – lai arī šis ir bizness ar “sociālo seju”,
tomēr ne katrs uzņēmējs var automātiski kļūt par sociālo
uzņēmēju. Tāpat kā ne visi, kas darbojas sociālajā sfērā vai
nodarbojas ar labdarību, var būt uzņēmēji. Pirms iesaistīties
šajā jomā, katram pašam kritiski jāizvērtē iespējas,
jāattīsta skaidrs redzējums par pašu biznesa ideju un sociālo
problēmu, kura tiks risināta ar biznesa metodēm.
Un
vēl. Neviens potenciālais sociālais uzņēmējs nevar zināt
pilnīgi visu par šo tēmu. Tāpēc aicinām izmantot tās iespējas,
ko sniedz likums, kā arī konsultēties pie speciālistiem, apmeklēt
pieejamās mācības un arī iedvesmoties no sociālajiem uzņēmējiem.
Viņi jau var pastāstīt gan par veiksmīgo pieredzi, gan arī par
grūtībām, kas norūda ceļā uz sociālo mērķu sasniegšanu.
