Tā pašdarbība krīzes laikā ir vienīgā iespēja izbāzt degunu ārpus savām provinces mājām. Bet, ai, kā vajag reizēm izbaudīt citādas sajūtas, lai asinis labāk riņķo un sirds pumpē uz pilnu klapi. Viss jau būtu labi, ja tuvumā nebūtu skaudīgu acu un garu mēļu. Mums kolektīvā ir tāda noruna, ka tam, kas koncertturneju laikā noticis, ir jāpaliek starp mums un nav nekur ārā jāiznāk. Diemžēl ne visi spēj šo vienošanos godprātīgi pildīt.
Ja Annai kāja paslīd, tad rīt par to Grieta pačukstēs viņas vīram. Tas ir kā bankā. Grietai neienāk prātā, ka jau nākamreiz viņa ar Annu var būt mainītās lomās. Lai gan ir, protams, arī tādas personas, kuras nekad un neviens nevar pavest. Pat likumīgais vīrs ne! Un tad vēl blakus var gadīties kāda “apstāvētāja”, nesaukta, ne gaidīta, kas cenšas atturēt no sānsoļiem. Elle un Indija!
Vai tiešām kāds var atturēt no mīlēšanās divus pieaugušus cilvēkus, ja viņi abi to vēlas? Tak’ mēs atradīsim nošķirties uz dažām minūtēm, lai būtu divatā kaut vai tuvākās mājas kāpņu telpā! Stulba ir tā dziesma par soli pa kreisi, eh, atkal greizi. Nekā nebija! Ja no dienas dienā, gada gadā mīlējies tikai ar vienu vienīgu partneri, tad gultā sāk iet galīgi greizi. Neinteresanti! Līdz ko ir bijis kāds sānsolis, arī ar vīru attiecībās uzrodas pavisam cits asumiņš.
Un katrs kuriozs, kas gadās nedarbu laikā, ir tikai rozīnīte dvēselei. Reiz kāda koncerta laikā starp polku un mugurdanci es paspēju gan pārģērbties, gan nomīlēties ar vieskolektīva solistu turpat zem skatuves dēļiem – sufliera būdā. Viss jau būtu labi, bet pašā nepiemērotākajā brīdī mums uzskrēja skatuves gaismotājs. Viņš bija tik korekts, ka izlikās mūs neredzam. Aizskrēja. Es redzēju. Mans partneris gan ne. Toties bauda man bija divtik liela. Un tās izjūtas katrreiz nāk atmiņā, jo mums ar to gaismotāju ir tāds acu kontakts…, kad nejauši satiekamies uz ielas vai kur… Viņš vīst, bet es plaukstu! Tā, lūk!
