Šonedēļ valdība un sociālie partneri vienojās, ka minimālā darba alga nākamajā gadā saglabājama 180 latu apmērā. No šīs summas noņem nodokļus un paliek vēl krietni mazāk. Un cik tad tur vairs trūkst līdz “simtlatniekiem”? Un cik vēl ir tādu, kuriem darba slodze samazināta un sanāk vēl mazāk? Ārzemnieki, izdzirdot šādus nežēlīgus ciparus, vienkārši tam nespēj noticēt.
Vai ar šādu ciparu var izdzīvot, īpaši ziemā, kad par dzīvokli vien jāsamaksā dažiem līdz simtam latu, bet citiem arī vairāk, un cilvēkam vēl taču ir tik daudz dažādu minimālu vajadzību. Izdzīvot varbūt arī var, bet ne dzīvot.
Varbūt tomēr vēlreiz vajadzētu atgriezties pie domas un ne tikai atgriezties, bet mēģināt arī ieviest praksē – progresīvo nodokli. Varbūt tas būtu viens solis pretī tam, kā iziet no strupceļa. Ieviešot progresīvo nodokli, valsts neko nezaudētu, jo to daļu, ko nesamaksās trūcīgie iedzīvotāji, samaksātu bagātie iedzīvotāji. Pareizi jau saka, ka progresīvo nodokli vairāk tomēr atbalsta mazāk turīgi cilvēki, bet neatbalsta turīgie un bagātie. Pašlaik jau nu esam nonākuši tik tālu, cik laikam vien iespējams. Paraugoties vien uz lielu bezdarbnieku skaitu, liekas, ka esmu galīgā purvā.
“Augšā” kaut ko diskutē un diskutē, spriež, kā te varētu būt pēc desmit gadiem. Tikai kāda jēga tam? Jāimitē darbs? Darbošanās? Saka, ka zemākais punkts ekonomikā jau ir bijis, tagad viss it kā lēnām iet uz labo pusi. Nu nezinu gan. Cik dzird no apkārtējiem, lielākā daļa apgalvo, ka izdzīvot paliek aizvien grūtāk.
