Sīki ikdienas solījumi ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kas notiek valdības līmenī. Premjers Ivars Godmanis vakar no rīta TV raidījumā “900 sekundes” apgalvoja, ka “var neizdoties izpildīt visus solījumus par algu palielināšanu”, jo, lūk, pašlaik ir tāda ekonomiskā situācija. Varbūt tā mainīšoties pēc gada, diviem. Tad arī ķeršoties pie solījumu izpildīšanas. Vai premjeram piemīt gaišreģa spējas?
“Mēs esam ieplānojuši, ka vidējā nākamā gada inflācija varētu būt apmēram 10 procenti…” tā Godmanis. Un atkal zīlēšana, un atkal solījumi… Vai tad, kad šis inflācijas cipars nebija kļuvis par divciparu skaitli, kāds varēja domāt, ka tas teju vai tuvosies diviem desmitiem?
Tauta ir pacietīga. Arī tad, kad draud ar jostas pievilkšanu. Bet viss notiek līdz laikam. Tautas attieksme pret valdību bija jūtama arī nupat aizvadītajā referendumā. Tas nekas, ka nesavāca kvorumu, lai Saeimu izmēztu no siltajiem krēsliem, toties ir viela pārdomām par deputātu darbības lietderību. Sirdi silda vien tas, ka tie, kas ieradās iecirkņos, nospiedošs vairums balsoja par grozījumiem Satversmē. Nu tautas kalpiem (viņi gan neveic šajos vārdos ielikto misiju) ir laiks vērtēt savus ne- un padarītos darbus.
“Valdība ir pēdējā šajā valstī, kas gribētu kaut kādā veidā samazināt vai censties īpaši nemaksāt tām profesijām, kas ir valstij izšķirošās…” apgalvo Godmanis. Taču tas ir mazs mierinājums, jo, ja solītais netiks izpildīts, mediķu radikālākais solis varētu būt akcija – atlūgumi vienā dienā. Pedagogi ar streikošanu vēl nogaida, jo netic, ka rakstiski solītos 70 latus pie algas ar 1.septembri varētu arī nepielikt. Bet kā izdzīvot to profesiju pārstāvjiem, kas nav “valstij izšķiroši”? Tā vien liekas, ka valdībā tiek sēdēts uz krēsliem, kam pielikta bumba ar laika degli.
