Ir bezgala daudz stāstu par veciem ļaudīm, vientuļniekiem un bezpajumtniekiem, kuri bez iztikas līdzekļiem dzīvo sen aizmirstās lauku mājās vai pilsētas pažobelēs. Lai arī pagastā kaimiņš pazīst kaimiņu kā suns suni, griba palīdzēt bieži vien aprobežojas ar bezpalīdzīgu roku plātīšanu. Ja jau tuvinieki neko nedara…
Bet ir taču pašvaldība, ir algots sociālais darbinieks! Vai tā vairs nav pēdējā instance, kur lūgt palīdzību? “Krīze. Nav naudas. Šobrīd mēs to nedarām,” tāda, iespējams, šobrīd varētu būt pašvaldības darbinieka atbilde.
Tauta kā pacietīgs ēzelītis velk savu vezumu gan ar pavisam niecīgiem līdzekļiem, gan pavisam bez tiem. Toties augšgals piemeklē sev likumus, lai būtu vieglāk dzīvot. “Ļaujiet mums izdzīvot, nevis pildīt visus noteikumus,” saka kāds novada domes darbonis. Vai tāpēc Reģionālā un pašvaldību lietu ministrija sagatavojusi likumprojektu, kas krīzes laikā ļaus pašvaldībām atteikties no atsevišķām funkcijām, lai ar to kā ar lakatiņu aizsietu acis? Vai tā nav zaļā gaisma bezdarbībai?
Un kā būtu, ja Latvijas iedzīvotāji pieprasītu Ministru kabinetam izstrādāt likumprojektu, kas krīzes apstākļos samazinātu nevis palielinātu nodokļus? Spēle vienos vārtos, jo kā vienmēr tauta tiek aizmirsta. Iznāk, ka iedzīvotājiem jāķepurojas pašiem, bet pašvaldībām izdomā atlaides! Tad, kāpēc mums pašvaldības ir nepieciešamas, ja krīzes laikā tās neveiks daudzas funkcijas? Arvien vairāk jābrīnās, kam bija vajadzīga šī reforma, ja nekas nemainās?