Pavisam nesen gadījās pļavā naktī redzēt jāņtārpiņus. Iepriekš uz šiem spīdētājiem nebija sanācis raudzīties, un varbūt tieši tāpēc aizdomājos par viņu interesanto mirdzēšanu.
Uzskatīju sevi par veiksminieci, jo biju redzējusi jāņtārpiņus, bet tiem pašiem gan īsti labi laikam neveicas, jo tie spīd, tāpēc tos ir viegli pamanīt, bet tieši tādēļ viņi nevar paslēpties no ziņkārīgo cilvēku skatieniem. Tas vienkārši nav iespējams, viņi visu laiku ir redzami savas spīdēšanas dēļ. Un mums gribas uz tiem skatīties.
Dienā gan nevienu jāņtārpiņi neinteresē, jo tos nevar tik vienkārši atrast, un neviens jau neies arī viņus meklēt. Nav jau jēgas, ja nespīd. Un kā ir ar cilvēkiem? Ja tu neko īpašu nedari, nelec acīs, tad vairumam par tevi ir vienalga, pat ja izdari ko labu. Neviens arī neies un nemeklēs cilvēku, par kura eksistenci nemaz nenojauš.
Ja neesi redzams, tad neesi arī interesants – tā kāds var padomāt. Bet atliek vien kādu reizi paspīdēt, lai citi ieinteresētos par tevi. Vai gadījumā cilvēki nav kaut kādā ziņā pielīdzināmi jāņtārpiņiem? Kolīdz tu sāc spīdēt, pārējie redz visu, ko dari…
