Es neatceros, kā iemācījos runāt. Manī ir sajūta, ka es to pratu vēl pirms piedzimšanas. Man nebija problēmu ar “r” burta izrunu. Es uzreiz varēju pateikt, ka šīs valsts galvaspilsēta ir tieši Rīga, nevis Līga. Bērnībā nelikās, ka pietrūkst vārdu, jo katru no tiem izrunāju ar pirmreizības sajūtu. Uzreiz es iemācījos runāt gan latviski, gan krieviski, jo manī ir gan latgaliskās, gan baltkrievu saknes.
Sākot skolas gaitas, mana pirmā audzinātāja Marta Salmiņa ierādīja visus latviešu alfabēta burtus. Atceros, viņa nolasīja priekšā teikumu, kas sākās ar vārdu “tētis”, un jautāja, kāpēc šis vārds jāraksta ar lielo burtu. Es, protams, atbildēju tā: “Tāpēc, ka tētis ir cilvēks ar lielo burtu.” Atceros, kā skolotāja Olga Krieva mani mācīja skandēt Ojāra Vācieša, Viļa Plūdoņa dzeju, katru vārdu, katru zilbi izrunājot skaidri, skaļi, ar dziļu ieelpu un izlepu.
Atceros, kā Gulbenes Tautas teātra režisors Pēteris Sūcis mācīja vienmēr stāvēt gaismā un negriezt tai muguru. Un degunu nenokārt! Raudzīties liktenim tieši acīs! Atceros kā mana pirmā redaktore Silvija Platkāje svītroja vārdus katrā manis rakstītajā teikumā, gludinot manu latviešu valodu, padarot to skanīgu. Atceros kā mana pirmā Latvijas Radio redaktore Maija Saulīte man, lauku korespondentei, mācīja izteikties viegli, patiesi un sirsnīgi. Atceros…
Manī ir sakrājies tik daudz mīlestības no cilvēkiem, kas devuši iespēju runāt un rakstīt latviski, kas izkopuši manī izpratni par latviešu valodu. Kā man pateikt paldies? Velti saka, ka mīlestībai nav vajadzīgi vārdi, nav arī nepieciešama īpaša svētku diena. Man šī diena ir 18.februāris.