Tad nu arī mūsu skudru pūzni sākusi skart štatu samazināšana. Krīzes apstākļos tam agri vai vēlu bija jānotiek. To saprot visi. Arī es. Tikai – ar ko sākt?
Mēs, piedodiet, esam tikai un vienīgi sociāli kukaiņi. Mēs dzīvojam lielās kolonijās jeb grupās. Mēs grupējamies. Izjaukt grupas nebūtu prātīgi, jo tad zūd vērtību sistēma. Šīs grupas mēs saucam par iedzīvotāju kategorijām. Pāreja no vienas kategorijas citā rada diskomfortu, stresu. Labāk būtu neko nemainīt. Bet krīze spiež rīkoties.
Pie mums zināmā mērā viss ir tāpat kā pie sarkanajām vai kādas citas krāsas skudrām, kurām ir tikai trīs produktīvās kategorijas – karalienes, darba skudras, kā arī tēviņi, kas ir paredzēti vienam mērķim – lai pārotos. Tāpēc vien viņi ir pelnījuši saņemt lielāku darba algu nekā sievietes. Saprotams, ka tēviņus samazināt nebūtu prātīgi, sevišķi tos žiperīgākos. Tieši otrādi – viņiem ir jāpalielina vai vismaz jāsaglabā alga līdzšinēja līmenī! Karalienes arī neviens nesamazinās. Pasarg’ dies’! Ir tikai viena iespēja kā tikt vaļā no karalienēm – gāzt viņas un matriarhātu kā sistēmu. Nenoliedzami mums, tēviņiem, matriarhāts ir izdevīgs.
Lai tās bāb…, piedodiet, skudras strādā! He, turklāt baidos, ka patriarhāta reanimēšana atkal beigtos ar bankrotu. Bet ko šodien varam samazināt skudru pūznī? Nu tikai tā saucamās darba skudras! Protams, atlaist tos, kas visu mūžu ir pieraduši strādāt un godīgi maksāt nodokļus, zināmā mērā ir pret skudru pūžņa morāli. Taču jāsaprot, ka darba skudrai algu nevar turpināt samazināt līdz bezjēdzībai, jo tas jau vairs pat nav smieklīgi. Tad atliek tikai nogriezt štata vienību – vienu, otru, trešu. Cik tālu tā var aiziet? Vai mūsu kopīgā smilšu pils nesagrūs?
