Rīgā, gatavojoties viesu pieplūdumam vasarā, steidzamā kārtā sāk stutēt augšā jaunas sabiedriskās tualetes. Apsveicami. Bet arī sāpīgi. Pat Rīgā, pirmkārt, domā par viesiem, nevis par saviem pašu cilvēkiem.
Re, tiek uzskatīts, ka sabiedriskās tualetes ir būtiska tūrisma infrastruktūras sastāvdaļa. Ir svarīgi šo tūrisma sezonu aizvadīt tā, lai pēc tam varētu teikt – Rīgas pilsēta bija labi sagatavota viesu uzņemšanai. Tā uzskata galvaspilsētas vadība. Un kā domā mūsējā?
Visiem zināms, ka sabiedrisko tualešu jautājums mums sāp. Mūsu miestā, ejot “ķemmēt veikalus” vai pastaigāties un zinot, ka tev, cilvēk, problēmas ar urīnpūsli (spiež vajadzība ik pēc pusstundas), ir jārēķinās, ka nāksies skriet krūmos, parciņā, vai skulptūru dārzā, vai aiz strūklakas, vai aiz mājas stūra. Un te pārsteigums! Klaukt, policists jau klapē pie pleca. Sak, šitajam “laistītājam” tūlīt sastādīsim protokoliņu.
Nu kur tā kulturāli var aizskriet pa mazām vai lielām darīšanām mūsu miestā? Jā, nu, ir, protams, sabiedriskā tualete, bet ne jau visiem tā gadās pa ceļam. Un, ja spiež neatliekama vajadzība, kur tad likties? Ieskriet kultūras namā? Var. Ieskriet “kafūzī”? Var, ja te plāno arī remdēt slāpes vai ieturēt maltīti, jo citādi uz tādu “ķemermiestiņa” durvju virinātāju raugās kā uz ubagu. A kam tas patīk?
Varbūt ieskriet pilsētas domē vai rajona padomē, vai laikraksta redakcijā un palūgt tualetes atslēgu (jo pilnīgi iespējams, ka tur labierīcības paredzētas tikai pašu darbiniekiem)?
Runā, ka izcila tualete esot tiem, kurus liek “tuptūzī”. Tiesa, nav jau tā, ka tur tiksi, kad vien gribēsi. Neesmu izmēģinājis, nezinu, bet man stāstīja. Tualete tur esot kā balva par to, ka esi ievērojis iekšējās kārtības noteikumus jeb zināmu procedūru. Kā saka, tas ir ceļš uz labošanos.
Vēl labāk būtu, ja mēs katrs labotos un kārtotu savas dabiskās vajadzības tikai mājās, neapgrūtinot sabiedrību un tās tualetes, jo kādam taču aiz mums ir jāsakopj. Kam gan gribas tērēt naudu un laist citus savā atejā? Tāpēc – lai katram sava. Varbūt izeja būtu vilkt visur līdzi savu, hm, pārvietojamo ateju. Vēl vienkāršāk – nēsāt pamperus.
