Daukstu pagasta Krapā “Bērziņos” dzīvo Velta Žilde, kura pagastā ir otrā vecākā iedzīvotāja. Nākamā gada 15. jūlijā viņai būs 93 gadi. Istabā goda vietā ir novietots prezidenta Kārļa Ulmaņa portrets, tam blakām Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, kas visos valsts svētkos tiek uzvilkts augstajā mastā mājas pagalmā. Līdz šim vēl neatrasts, “Bērziņos” kaut kur glabājas arī pirmās neatkarīgās Latvijas karogs, ko savulaik paslēpusi Veltas māmuļa. “Dzīvoju vienā elpā ar Latviju,” saka sirmgalve un jūtas lepna par to.
– Bildāt, ka esat strēlnieka meita, kur kārts jūsu šūpulis?
– Krapā neesmu dzimusi, bet “Bērziņos” dzīvoju kopš 1929.gada pavasara. Mana dzimtene ir Meirānu muiža, tāpēc esmu lepna, ka nāku no vienas puses ar dziedātāju Jāni Zāberu. Mana vecāmāte muižā strādāja par moderi – piena pārraudzi. Vectēvs pārraudzīja muižas puišu darbu. Mana mamma bija šuvēja. Visām muižas meitām un kundzēm šuva kleitas. Arī man iemācīja šūt. Mamma kādu laiku bija kalpone pie Rīgas kungiem, kur iemācījās vācu valodu. Par Meirānos pavadīto bērnību atmiņas sākušas izgaist. Atminos, ka no Meirānu muižas mani vecvecāki pārcēlās uz Aizkujas muižu, kur piedzima brālis. To dienu atceros, kā šodien, jo tad jau man bija trīs gadi. Muižas kungi savus kalpus cilāja, kā vajadzēja. Mēs tikām pārcelti arī uz Sarkaņu muižu.
– Kavējoties atmiņās, neslēpjat lepnumu par savu tēvu.
– Es tiešām lepojos, ka esmu strēlnieka meita. Pirmā pasaules kara laikā, kad veidojās brīvprātīgo strēlnieku bataljoni, arī tēvs bija viņu vidū. Kad pēc februāra revolūcijas liela daļa latviešu strēlnieku kopā ar krievu armiju atkāpās uz Krieviju, tēvs Valkā, pa ceļam uz Pēterburgu, dezertēja, jo pie boļševikiem viņš negribēja karot. Par to viņu arestēja un ieslodzīja Cesvaines pils tornī, liekot gaidīt nošaušanu. Vecvecāki bija iekrājuši naudu un deva to mammai, lai viņa mēģina tēvu izpirkt. Tas izdevās par 300 zelta rubļiem. Tomēr viņš pēc tam atkal piedalījies Brīvības cīņās pret bermontiešiem. Viņš bieži mēdza atcerēties, kā kopā ar citiem latviešu puišiem soļojis gar Nacionālo teātri. Viņos noraudzījies un ar asarām acīs viņus sveicis Kārlis Ulmanis. Joprojām par piemiņu no tēva glabāju mazu baltu lāča figūriņu. Kā latviešu strēlniekam tēvam iedalīja zemi. Viņam tika Sarkaņu muižas kalpu māja ar 15 hektāriem zemes. Diemžēl zeme bija slikta, tāpēc visu pārdevām un raudzījām pēc citas vietas. Tā arī 1928.gadā nopirkām “Bērziņus” un nākamā gada pavasarī pārcēlāmies uz dzīvi.
(Vairāk lasiet 17.novembra “Dzirkstelē”)
