Man gribas paturpināt Andra Baloža redzējumu uz kādreizējo Ieriķu – Gulbenes dzelzceļa līniju. Jā, es arī ar prieku baudīju vilciena pakalpojumus, braucot no Rīgas līdz Gulbenei. Un tas nemaz nebija tik sen – 1988.gada pavasarī, kad, noguris no tālā ceļojuma uz Turkmēniju, izkāpu no Maskavas – Rīgas vilciena un pārsēdos vilcienā Rīga – Gulbene caur Ieriķiem. Palūdzu pavadoni uzklāt man guļvietu un Gulbenē pamodināt. Tas bija sen un reizē nesen.
Dzelzceļu mūsu varas bāleliņi nikni neieredz jau kopš pašas Atmodas, tas ir kļuvis par Latvijas nastu. Ar vieglu roku nojauca līniju no Vecumiem līdz Gulbenei, un man nav šaubu, ka ar tādu pašu entuziasmu nojauks no Gulbenes līdz Pļaviņām. Šeit būs, kur izvērst savus darbus un izdomu nākamās Saeimas tautas kalpiem.
Dīvaina ir šī tautas kalpu rīcība, kurai gar tautu maza darīšana. Cukura ražotni aizklapēja, rūpnīcu RAF, kurā ražoja mašīnas, aizklapēja un tās modernās Krievijā ražotās preses trīsstāvu mājas augstumā, ar kurām izspieda mašīnu virsbūves, atzina par neatbilstošām ES prasībām. Bet par tām Indija maksāja miljonus dolāru, lai tikai dabūtu. Mūsu “šeftmaņi” aizveda līdz finišam. Domājat, ka par spekulācijas gaitā gūtajiem tūkstošiem kāds bāleliņš saņemts aiz apkakles un notiesāts? Tad jūs naivi domājat.
Tagad zem smagā āmura atrodas piena ražotāji, zemnieki lokās kā sliekas uz makšķeres āķa, bet valdība uzliek arvien jaunus nodokļus un samazina subsīdijas. Jā, solīts tiek tāpat, kā katrreiz, un pat nedaudz iedots, lai uz nenoteiktu laiku, bet varbūt paredzēto laiku vēl pavelk garu. Tā striķītis turpinās vīties, kāds būs gals, redzēsim…