Jau ilgāku laiku Latvijā tiek runāts par pareizu un atbildīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Taču, kā apliecina pēdējo gadu statistika, nežēlīga un cietsirdīgā izturēšanās pret cilvēku labākajiem draugiem nebūt nav retums. Tāpēc ir svarīgi apzināties tās prasības, kādas jāievēro suņu īpašniekiem.
Katram rūpējoties par savu dzīvnieku, ir jāzina divi pamatdokumenti: „Dzīvnieku aizsardzības likums” un Ministru kabineta (12.04.2006.) noteikumi Nr. 266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai, pārvadāšanai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņu apmācībai”. Gan vienā, gan arī otrā gadījumā tiek atrunāts viss, kas nepieciešams dzīvnieku, tajā skaitā arī istabas dzīvnieku, labturībai.
Tomēr kā svarīgākais jāpiemin Dzīvnieku aizsardzības likuma galvenais noteikums – cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt.
Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.
Suņa labturība
Lai nodrošinātu suņu labturību, ir jāņem vērā pamatprasības. Suni drīkst atsavināt pēc astoņu nedēļu vecuma sasniegšanas un divas nedēļas pēc pēdējās vakcinācijas. Nākamajam īpašniekam jānodod mājas (istabas) dzīvnieka pase vai vakcinācijas apliecība.
Pilsētās un ciemos, ja suns atrodas ārpus telpām, tā īpašnieka vai turētāja valdījumā: suņa īpašnieks vai turētājs nodrošina pilnīgu attiecīgās teritorijas norobežošanu no publiskai lietošanai paredzētās teritorijas, novēršot iespēju sunim izkļūt no tās, pie norobežotās teritorijas ieejas ierīko zvanu vai citu ierīci, kas rada iespēju sazināties ar teritorijas īpašnieku vai valdītāju.
Ja suns atrodas ārpus tā īpašnieka vai turētāja valdījumā vai turējumā esošās teritorijas, sunim jābūt uzliktai kaklasiksnai vai citam aksesuāram, piemēram, krūšu siksniņai, bet bīstamam sunim jābūt arī sarkanai atšķirības lentei, ar ko apzīmē bīstamu suni.
Pilsētās un ciemos ārpus norobežotās teritorijas: suns jāved pavadā; jāliek uzpurnis, ja suns ir atzīts par bīstamu saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kritērijiem un kārtību, kādā suni atzīst par bīstamu un nosaka rīcību ar to, kā arī par prasībām bīstama suņa turēšanai; pilsētās un ciemos ārpus norobežotās teritorijas suns bez pavadas un uzpurņa var atrasties zaļajā zonā un mežā (izņemot vietējo pašvaldību noteiktās vietas, kur saskaņā ar vietējo pašvaldību saistošajiem noteikumiem ir aizliegts) pastaigas laikā īpašnieka vai turētāja uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks vai turētājs spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību.
Ārpus pilsētām un ciemiem: viensētās suni var turēt ārpus telpām nepiesietu un bez uzpurņa, ja tiek nodrošināts, ka tas neapdraud cilvēkus un dzīvniekus; ja suns veic sargāšanas uzdevumu, tā uzturēšanās teritoriju norāda ar zīmi „Suns”.
Ārpus īpašnieka vai turētāja vai valdījumā esošās teritorijas suns bez pavadas un uzpurņa var atrasties pastaigas laikā īpašnieka vai turētāja uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks vai turētājs spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību.
Suņa īpašnieks vai turētājs sabiedriskās vietās var īslaicīgi atstāt suni vienu, ja suns ir piesiets pavadā, kas nav garāka par metru, un ja tas netraucē personu un transportlīdzekļu kustību un neapdraud cilvēku vai dzīvnieku drošību.
Ja suni tur telpās, dzīvnieka īpašniekam vai turētājām jānodrošina: pilnvērtīga suņa ēdināšana ne retāk kā reizi dienā; vienmēr brīvi pieejams svaigs ūdens; suņiem, kuri ir vecāki par trim mēnešiem – vismaz 30 minūšu ilga pastaiga ne retāk kā divas reizes diennaktī. Intervāls starp abām pastaigas reizēm nedrīkst būt mazāks par desmit stundām.
Ja suni pastāvīgi tur piesietu ārpus telpām, suņa īpašniekam vai turētājam jānodrošina: pilnvērtīga ēdināšana ne retāk kā reizi dienā; vienmēr brīvi pieejams svaigs ūdens, vismaz 30 minūšu ilga pastaiga ne retāk kā reizi diennaktī; augumam atbilstoša būda vai mītne (kas garumā, augstumā un platumā pārsniedz suņa izmērus ne mazāk kā par 30 cm), kur patverties nelabvēlīgos laika apstākļos un kur ir pakaiši vai cits silts grīdas segums; tīrība suņa būdā vai mītnē un laukumā, kur suns uzturas; aksesuāri: vismaz 2 cm plata ādas kaklasiksna vai cits suņa ķermenim pieguļošs aksesuāra, kurš sunim nerada ievainojumus, kā arī nepieļauj iespēju sunim patvarīgi atbrīvoties no tā; vismaz 3 metrus gara ķēde vai pavada; ķēdes vai pavadas savienojums ar kaklasiksnu, izmantojot rotējošu elementu. Ja ķēde slīd pa stiepli, rotējošie elementi ir pie kaklasiksnas un pie stieples.
Suni atļauts pastāvīgi turēt ārā, ja pēc tā genotipa (organisma iedzimtības faktoru kopuma) vai fenotipa (organisma ārējo un iekšējo pazīmju kopuma) var paredzēt, ka tas piemērots turēšanai āra apstākļos, nekaitējot suņa veselībai un labsajūtai.
Atcerieties, ka suni līdz desmit mēnešu vecumam nedrīkst turēt piesietu, bet pirms tam pārliecinieties, vai jūsu suns vispār ir piemērots turēšanai āra apstākļos.
Dzīvnieku īpašniekiem ir savas tiesības un pienākumi.
Galvenais pienākums ir apzināties savu atbildību un turpmāko rīcību, kas būs nepieciešama, iegādājoties un rūpējoties par savu mājdzīvnieku.
Arī tad, ja dzīvnieks noklīst vai pazūd, ikviena īpašnieka pienākums ir
nodrošināt tā meklēšanu. Nepieciešamības gadījumā – apbedīšanu, ja dzīvnieciņu piemeklējusi kāda nelaime. Vedot mājdzīvnieku pastaigā, noteikti jāsavāc apdzīvotu vietu teritorijā sava dzīvnieka ekskrementi.
Ikvienam dzīvnieciņam ir nepieciešama vakcinēšana, kas noteikta Veterinārmedicīnas likumā. Nedrīkst izmantot vairošanai slimus mājdzīvniekus, kā arī tādus, kuriem ir iedzimta patoloģija vai tie ir fizioloģiski, ģenētiski nesaderīgi; izmitināt dzīvnieku uz mājas balkona vai lodžijas; turēt dzīvniekus antisanitāros apstākļos; nedrīkst dzīvnieku patvaļīgi eitanizēt, turklāt kategoriski aizliegts izdarīt ķirurģiskas operācijas, lai pārveidotu tā ārējo izskatu (piemēram, ausu
un astu apgriešana) vai citos neārstnieciskos nolūkos, izņemot gadījumus, kad operāciju noteicis praktizējošs veterinārārsts.
Arī dzīvniekiem ir savs Aizsardzības likums.
Tas ir Saeimas pieņemts un Valsts prezidenta izsludināts. Tā neievērošana ir sodāma. Ikviena cilvēka cietsirdīga izturēšanās pret dzīvnieku tiek sodīta saskaņā ar likumu. Cietsirdīga izturēšanās ir ne tikai dzīvnieku nogalināšana (izņemot likuma noteiktos gadījumus), sakropļošana, mocīšana un spīdzināšana, bet arī dzīvnieka atstāšana bezpalīdzīgā stāvoklī vai bez aprūpes, kā arī kaitināšana, uzrīdīšana (izņemot darba mācību gadījumus) un izmantošana, liekot tam pārsniegt savas dabiskās spējas, turklāt aizliegts ir dzīvnieka mātītes piedāvāšana un izmantošana dzīvnieka tēviņa dzimumtieksmju apmierināšanai bez nolūka iegūt pēcnācējus.
Ar visiem noteikumiem var iepazīties Latvijas Republikas Dzīvnieku aizsardzības likumā. Cilvēciskais pienākums ir ne tikai rūpēties par saviem dzīvnieciņiem, bet nepieciešamības gadījumā ziņot, ja esat pamanījis cietsirdīgu un bezatbildīgu izturēšanos no citu cilvēku puses pret savu mājdzīvnieku vai arī jebkuru citu dzīvu būtni.
Protams, atcerieties arī to, ka šādos gadījumos jūs varat vērsties pašvaldības policijā un Pārtikas un veterinārajā dienestā, kas noteikti pārbaudīs jūsu sniegto informāciju un pieņems pareizo lēmumu dzīvnieku mocīšanas izbeigšanai, saucot pie atbildības īpašnieku vai personu, kuru jūs būsiet redzējis necilvēcīgi izturoties pret dzīvniekiem.
