Es uzskatu, ka vardarbību veicina visatļautība, jo diemžēl vēl netiek pietiekami strādāts ar bērnu vecākiem. Viņi nespēj uzņemties rūpes un atbildību par bērniem. Vecākiem trūkst elementāro iemaņu bērnu audzināšanā. Tas ir traģiski.
Lai šo problēmu risinātu, ārkārtīgi liela nozīme ir sociālajam darbam. Diemžēl mums pagaidām trūkst šo profesionālo sociālo darbinieku, kuri strādātu ar ģimenēm un bērniem. Mūsu rajonā, piemēram, kopš janvāra ir tikai viens šāds speciālists, kas strādā pilsētā. Pagastos šādu speciālistu konkrēti darbam ar ģimenēm un bērniem nav.
1000 iedzīvotājiem ir paredzēts viens sociālais darbinieks, bet šobrīd sociālie darbinieki ir ļoti noslogoti. Tāpēc darbs nevar būt kvalitatīvs. Tā ir tāda ugunsgrēka dzēšana, nevis darbs.
Daudzās ģimenēs, kur notiek vardarbība, savulaik pašas mātes ir augušas bērnunamos, aprūpes centros, pašas cietušas no vecāku vardarbības, tāpēc viņas nemaz nezina, kādai ir jābūt labai ģimeniskai videi. Viņas diemžēl ir atražotājas.
Ļaunumu nodara arī dažādās atkarības, piemēram, alkohols, narkotikas un citas. Manuprāt, vienīgais risinājums tad, kad veidojas jauna ģimene, ir tāds, ka māmiņa un tētis tiek iesaistīts bērnu emocionālās audzināšanas grupās. Ar vecākiem ir jāstrādā, viņi ir jāizglīto. Tas nav viegli, jo lielākoties tas ir kontingents, kas neko nevēlas. Viņi vēlas saņemt visu gatavu, lai tikai pašiem neko nevajadzētu darīt.
Ja arī mēs viņiem palīdzam, tad it kā šo glābšanas riņķi metam pretējā virzienā. Gulbenes pilsētā līdz šim (tfu, tfu, tfu) tāda vecāku vardarbība pret bērniem, kāda ir citur, nav novērota. Ir atsevišķi gadījumi, bet tad esam runājuši ar vecākiem, paturējuši viņus bāriņtiesas un sociālo darbinieku redzeslokā, un viss atrisinājies.
