Divus gadus Saeimas
Sociālo un darba lietu komisijā notika darbs pie grozījumiem
likumā „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un
lietošanas ierobežošanu”. Smags likums, kurā saduras vairāku
sabiedrības grupu pilnīgi pretējas intereses – nesmēķētāji,
tabakas lietotāji, ražotāji, tirgotāji, ārsti, sabiedrības
veselības speciālisti un pat ieslodzītie un NBS karavīri.
Sabalansēt visu viedokļus un vajadzības ir grūti. Un tomēr – 22. oktobrī uz dažām minūtēm Sociālo un darba lietu
komisijā iestājās atvieglots klusums – darbs pie likuma
grozījumiem 3. lasījumā bija pabeigts, lai likumu paspētu pieņemt
vēl 11. Saeima un šķietami neiespējamie kompromisi vismaz uz
brīdi būtu līdzsvara stāvoklī.
„Jel, mirkli,
kavējies, tu biji skaists!”
Saeimas Juridiskā
biroja vadītāja Inta Bārenīte un Sociālo un darba lietu
komisijas vadītāja Aija Barča tandēmā atlika likuma grozījumu
virzīšanu uz 3. lasījumu, par iemeslu minot nepieciešamību
likuma normu vienkāršotas skaidrošanas vārdā sinhronizēt 7.
pantu (nosaka tabakas izstrādājumu aprites kārtību un pārdošanas
aizliegumus) un likuma 11. pantu (nosaka smēķēšanas
ierobežojumus), visos gadījumos lietot vienotu terminoloģiju –
iestāde vai telpas un/vai teritorija. Viss notika ātri – I.
Bārenīte izteica domu, A. Barča uzķēra domu un uzdeva Veselības
ministrjai šo „steidzami neatliekamo sinhronizāciju” veikt,
nosakot termiņu – līdz šodienas plkst. 17.00. Vēl pēc mirkļa
atskanēja „komisjas sēde ir slēgta. Nākamā komisijas sēde –
rīt”. Un viss.
Virs likuma karājas
Damokla zobens
Iespējams, ka rīt
Saeimas sociālo un darba lietu komisijas sēdē šis diskutabli
pamatotais jautājums patiešām tiks sakārtots. Tomēr ir daži
jautājumi, kas rodas, meklējot kontekstu Juridiskā biroja naivajam
un bez argumentiem izdvestajam – „Vai nevajadzētu sinhronizēt
7. un 11. pantu, lai likuma skaidrošana piemērojot to būtu
vieglāka?” un klusas bažas par iespējamu „neveiksmīgu
sinhronizāciju”, kas var „norakt” šo likumu ar visām tā
iestrādēm uz neatgriešanos.
Tātad:
Kāpēc
Saeimas Juridiskais birojs izlēma savu, uzsvēršu, – retorisko
jautājumu, jo tāds tas beigu beigās ir, uzdot tieši šajā
brīdī, kad likuma grozījumi izskatīti un pabeigti, bet nevis
pirms gada darba grupās, 2. lasījumā, priekšlikumos uz 3.
lasījumu, darba grupā pirms dažām dienām, komisijas sēdē
vakar vai priekšlikumos vēl šodien pirms komisijas sēdes?
Kāpēc
ir nepieciešamība sinhronizēt divus pēc būtības atšķirīgus
pantus, jo viens runā par tirgošanu, otrs par lietošanu?
Likums
7. pantā skaidri nosaka, kur tieši ir aizliegts tirgot tabakas
izstrādājumus, katrā gadījumā atsevišķi norādot – telpās
un/vai teritorijās. Bet 11. pantā likums nepārprotami pasaka, ka
smēķēt nedrīkst, piemēram, ārstniecības iestādēs
(definīcija „Ārstniecības likumā”) vai izglītības iestādēs
(definīcija „Izglītības likumā”), nenodalot atsevišķi
telpas un teritorijas, tādējādi nosakot, ka smēķēt nedrīkst
ne skolā, ne skolas teritorijā. Vai ir vērts bremzēt visa likuma
pieņemšanu, burtiski ierakstot likumā „skolu telpās un
teritorijās”, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka šī
norma likumā atrodas jau sen un par tās piemērošanas problēmām
neviens nav sūdzējies?
Atbildes varētu būt
krāšņi birokrātijas un juridiskas lumpenizācijas kokteiļa
piemēri, kas pie visa piedevām neko labu neliecnātu par atsevišķu
ierēdņu kompetenci. Tomēr realitāte ir tāda, ka tieši tik
vienkārši var noraut „stopkrānu” grūti tapušajiem
grozījumiem likumā, kura galvenais mērķis ir uzlabot mūsu
sabiedrības veselību, kas, raugoties no malas uz veselības aprūpē
notiekošo, arvien vairāk nostiprina šaubas, ka kādam politiķim
tā vispār Latvijā vēl interesē.
